Būt labam pret cilvēkiem nav nekāds netikums, bet gan Dieva dāvana.Nesen izlasīju, lai šodienas apstākļos dzīvotu saskaņā ar sevi, nevar dusmoties, raizēties, jābūt pateicīgam, jānododas darbam un jācenšas būt labam pret cilvēkiem.
Būt…
Tik vienkārši un saprotami, vai ne, bet reizēm tik sarežģīti un nepiepildāmi. Bieži vien arī es dusmās un bezspēcībā uzšvirkstu kā sauss žagars, bet pēc brīža norimstu, domādama, kam tas bija vajadzīgs?
Vai pašai vai arī tam otram, pret kuru bija vērsta dusmu lavīna. Vissliktāk jūtos, ja iznācis dusmoties uz bērniem un sev mīļiem cilvēkiem. Izrādās, bērni ir gudrāki par mums, pieaugušajiem, jo viņi pirmie pienāk klāt, apķeras ap kaklu, sabužina matus, palūdz piedošanu, uz vaiga uzliek slapju buču un pasaka vārdus, pēc kuriem, gribot negribot, jāpasmaida.
Tie viedie vārdi ir – es nekad vairs tā nedarīšu. Labi zinu, ka solījums būs aizmirsts jau nākamajā dienā, bet dusmas uz mazo, bet reizēm tik niķīgo cilvēciņu pāriet kā uz burvja mājienu. Diemžēl pieaugušo pasaulē valda citi spēles noteikumi. Gluži kā virtuvē – mēs cepamies, vārāmies, burbuļojam par nenozīmīgiem dzīves sīkumiem.
Nezin kāpēc mēs nevaram pieiet klāt otram, viņu samīļot, palūgt piedošanu vai vienkārši pieglausties un paklusēt. Reizēm klusums ir vislabākais plāksteris dusmu slāpēšanai. Esmu sastapusies ar cilvēkiem, kuri brīžos, kad kāds sāk mest dusmu zibeņus, vienkārši pagriežas un aiziet. Cik ilgi tad viens dusmosies?
Lai arī kāds būtu noskaņojums, velti nedusmosimies un neraizēsimies. Dzīve pierāda, ka agri vai vēlu viss nostājas savās vietās neatkarīgi no tā, vai esam bļāvuši un raudājuši. Lai jaunajā gadā mūs nekas nespēj izsist no līdzsvara un sadusmot tik ļoti, ka pazūd dzīves pamats.