Vienmēr
līdzās lieliem ideāliem pastāvēs sīkais un savtīgais, mūžīgs būs
konflikts starp
tiem.Nesen televīzijā noskatījos Paula Putniņa komēdiju “Ar
būdu uz baznīcu”. Lugas galvenā varone – teļkope un vietējā pagasta
padomes deputāte,…
Mūsdienās šīs idejas vairs neizsauc
izbrīnu, bet Marianna dzīvoja padomju laikos, kuros galvenais bija
piena izslaukuma kāpinājums un pēc iespējas vairāk izaudzēt
graudaugu tonnas.
Arī tagad, gluži tāpat kā padomju laikos, paralēlās
pasaulēs risinās pie varas esošo un vienkāršo cilvēku dzīves.
Nereti vienkāršais darba rūķis spēj paveikt tādus darbus, kas liek
vien nobrīnīties, kur viņš spējis ņemt tādu enerģiju un
uzdrīkstēšanos.
Nesen tikos ar
Ēveles pamatskolas skolotāju un vietējās luterāņu draudzes
priekšnieci Skaidrīti Kalniņu. Viņa par savu dzīves uzdevumu
izvirzījusi Ēveles baznīcas sakārtošanu. Līdz gada beigām baznīcai
būs jauns jumts, un, ja līdzekļi atļaus, turpināsies dievnama telpu
kosmētiskais remonts.
Mainoties varai un laikiem, par laimi, cilvēks nav
mainījies – vienmēr būs tādi, kas dzīvo ar sirdi, un tādi, kuri
funkcionē likumā noteiktajos rāmjos. Skaidrītes uzdrīkstēšanās ir
pierādījums tam, ka nav nepaveicamu darbu.
