Par neatkarīgo Latviju patiesībā neko daudz nezinājām.Pēc pāris dienām Latvijas Valsts kļūs 90 gadu veca. It kā jau valstij tas ir pavisam īss mūžs, turklāt, ja no tā vēl izskaita 50 okupācijas gadus, nekas daudz pāri nepaliek.
Par…
Tomēr, tā vai citādi, tā ir mūsu valsts, un katrs tajā nodzīvotais gads ar visiem priekiem, panākumiem, pretrunām, rūgtumiem, vilšanos un sāpēm ir bezgala nozīmīgs.
Latvietis vienmēr ir bijis savrups, strādīgs, ar dzīvi neapmierināts, jo allaž vēlas kaut ko vairāk nekā ir sasniedzis. Nekas īpaši šajos 90 nav mainījies, ja nu vien tas, ka pašlaik materiālām vērtībām ir ievērojami lielāka priekšroka nekā ētiskajām, estētiskajām un savstarpējo attiecību cilvēciskumam.
Virspusēji jau šķiet, ka viss ir kārtībā – zem sarkanbaltsarkanās simbolikas notiek bezgaldaudz pasākumu, akciju un tajās aizvien aktīvāk iesaistās jaunieši un bērni. Tas ir pareizi, jo sava valsts ir vismaz jāciena, ja pietrūkst spēka un prasmes to mīlēt.
Es izjūtu lielu cieņu pret tiem cilvēkiem, kuri arī padomju okupācijas laikā atļāvās šos svētkus svinēt neslēpjoties. Gados jauniem cilvēkiem, kā, piemēram, man 70. gadu vidū 18. novembrī aiziet pie krūmiem un kokiem maskētā Latvijas pirmā prezidenta Čakstes pieminekļa ar svecīti bija vairāk bravūra, adrenalīna (šo vārdu nezinājām) gūšana un iemesls draugu pulciņā izdzert lieku pudeli “skābulīša”, nevis cieņas apliecinājums valstij.
Nepaveicās tiem, kurus drošībnieki aizturēja. Par neatkarīgo Latviju patiesībā neko daudz nezinājām. Aizliegtais auglis allaž ir bijis saldāks. Vēl saldāks tas bija Atmodas sākumā, kad daudzas lietas notika ievērojami apsteidzot varas atļauto, jo tad jau daudz vairāk zinājām par pirmajā brīvvalstī pieredzēto.
