Ir vērts pieaugušajiem uz sevi paskatīties no malas. Sestdien Valkā izrādīja jauno režisores Unas Celmas filmu “Kur pazudis Elvis?”. Krāsainas afišas vēstīja, ka šī komēdija domāta bērniem un viņu vecākiem.
Ir vērts pieaugušajiem uz sevi…
Noskatoties filmu, nožēloju, ka uz kino seansu aizvedu savas septiņus un sešus gadus vecās meitas, jo viņām lieku reizi uz ekrāna bija jāredz bērnu vardarbība skolā, dažu neapzinīgu pedagogu attieksme pret saviem pienākumiem, kā arī šķirto ģimeņu traģēdija, kas vissmagāk skar tieši bērnus.
Man nekas nebūtu pretim šo filmu noskatīties vienai, lai pārliecinātos, ka šo laiku steiga un stress bojā vecāku attiecības ar bērniem. Pusaudži aug savā vaļā, mēģina tikt galā ar savām problēmām, jo lielākoties jau mamma un tētis aizņemti ar savu dzīvi.
Bērniem jātiek galā ar pārdzīvojumiem, ko rada vecāku šķiršanās. Pieaugušie tik ļoti pārņemti ar savu personīgo traģēdiju, ka bez kautrēšanās bijusī sieva savu bijušo vīru un bērna tēvu meitas klātbūtnē izpļaukā un ne pārāk smalkjūtīgā veidā atgādina par viņa piedzīvojumiem ar jaunajām simpātijām.
Nenoliedzami, bērniem nav jāaug, pasargātiem no visām problēmām, tomēr viņiem ir tiesības uz laimīgi bērnību un saprotošiem vecākiem.
Mājās pārrunājot filmu, meitu prātus visvairāk aizņēma filmas ainas no pamesta dzīvokļa, kur bija pamests ledusskapis un atkritumu maiss. Filmas aina nepārprotami lika iztēloties, ka dzīvoklī noticis kaut kas baismīgs.
Bērni domāja – slepkavība. Man diezgan ilgi ilgi jāstāsta, kur tad īsti bija pazudis 5. klases skolnieks Elvis, kuru citi klases biedri nemitīgi izsmēja un pazemoja. Filmas veidotāji pārāk reālistiski bija attēlojuši mūsdienu dzīvi, tāpēc arī beigu kadri par laimīgo Elvja dzīvi kaut kur Dienvidamerikā nepārliecināja.
