Manam Vijciema dārzam ir divi galvenie postaļnieki – ondatras un bebri. Vijas vecupē un pusaizaugušajā attekā bebri sāka parādīties pirms gadiem divdesmit pieciem, kad nograuza skaistu pūpolvītolu.
Vēlāk ir grauzti kārkli, vītoli, bērzi, baltās apses, nomēģinātas arī ievas un egles. Neaiztiek vienīgi alkšņus, parasti pusgrauztus pamet tos kokus, kuriem iztrupējusi serde. Aiz mājas pagastam piederošā zemē mēģināja nograuzt milzu vītolu – ap 1,7 metri diametrā.
Pirms daudziem gadiem kaut kur izlasīju, ka pret zaķu uzbrukumiem kokus var pasargāt, ja rudenī stumbrus noziež ar ziveļļu. Ābeles parasti apsienam, bet apstādījumu zonā gribēju pasargāt sarkano ozolu, jo no Imanta Ziedoņa stāstījuma zināju, ka zaķiem šis skaistais koks labi iet pie sirds.
Toreiz palūdzu no sovhoza darbiniekiem, lai man iedod nedaudz tās zivju eļļas, ar ko stiprina sivēnu veselību. Man uzdāvināja burciņu ar dzeltenbrūnu masu, kas atgādināja vazelīnu, arī specifiskās zivju smakas nebija.
Rīkojos ar vecu otu – vēlu rudenī nedaudz uztriepu uz koku stumbriem tajā augstumā, ko parasti var aizsniegt grauzēji. Nodomāju, ka bebrs ir tāds pats grauzējs kā zaķis, tāpēc uztriepu arī dažiem attekas malas bērziem.
Un manis apstrādātos kokus patiešām neaiztika neviens grauzējs. No estētikas viedokļa var nepatikt tikai tas, ka zieduma vietas nākamajā gadā kļūst melnas, pat spīdīgas, bet koku augšanai tas netraucē. Pēc gada vai diviem procedūru var atkārtot, ar otu tikai vietvietām stumbram pieskaroties.
Domāju, ka aptiekās nopērkamā eļļa var noderēt tikpat labi. Galvenais – nav vajadzīgi nekādi sieti, žogi vai citi tehniski izgudrojumi, kuru uzglabāšana vasarās ir problēma katrā saimniecībā.
