Vienmēr ir bijušas “pareizās” un “nepareizās” frontesTrešdien uz “Ziemeļlatvijas” redakciju piezvanīja kāda kundze, lai izteiktu savu attieksmi pret nule Baznīcas kalnā atklāto pieminekli Latvijas nacionālajiem partizāniem.
Vienmēr ir…
Viņa ir jau trešā vijciemiete, kas man ir paudusi atšķirīgu attieksmi no valstī pieņemtajām nostādnēm šajā jautājumā. Šķiet, ka tieši Vijciemā no “labo” partizānu rokām ir cietis ne viens vien cilvēks.
“Ko par šiem cilvēkiem domāt, ja viņi bez jelkāda iemesla vai maizes gabala dēļ nošautu jūsu tuviniekus?” jautāja vecā kundze. Kurš tagad var izvētīt un noskaidrot, kādu motīvu dēļ šie cilvēki daudzus gadus pēc kara slēpās mežos un purvos ar mērķi izdzīvot un reizi pa reizei par sevi atgādinot, nošaujot vai citādi nogalinot kādu lauku partorgu un jaunajai iekārtai lojālu amatpersonu.
Kā uzzināt, kurš mežā aizgāja aiz naida pret komunistu varu, ko latvieši pārpārēm izbaudīja pirmskara okupācijas laikā, vai kuram rokas bija mirkušas asinīs, dienot vācu armijas rindās.
Kādi citi gaidīja, ka īstenosies baumas par drīzu angļu ienākšanu Latvijā un atbrīvošanu no komunisma jūga. Katram savs liktenis un dzīves ceļš. Vienmēr visos laikos “pareizajās” un “nepareizajās” karotāju frontēs ir bijuši dažādi cilvēki ar dažādiem raksturiem un sapratni par morāles normām.
Protams, karš ir ekstrēma parādība un morāles rādītāji tur strauji krīt. Arī mūsdienās. Piemēri nav tālu jāmeklē – amerikāņu un angļu karavīru izdarības cietumos, kur mīt ieslodzītie irākieši.
Cita vijciemiete, pēc būtības pacifiste, uzskata, ka vardarbību problēmu risināšanā izmanto tikai vāji cilvēki. Neatkarīgi no situācijas. “Kurš devis tiesības otram atņemt dzīvību? Un tad brīnāmies, ka pēctečiem karmiski jācieš vairākās paaudzēs,” pārliecināta šī dāma.
