Šodien tāds noskaņojums, un drēgns laiks ārā, ka liekas, ka vasara drīz būs pagājusi. Daudz kas ir piedzīvots un izdarīts, bet ļoti daudzi sapņi un vēlēšanās nav piepildītas. Uzreiz atmiņā nāk labākie vasaras mirkļi, par kuriem domājot var…
Ļoti patīkami atcerēties spontāno saulrietu. Vienkārši sēžām ārā un malkojam kafiju, te pēkšņi iešaujās prātā doma, bet pulkstenis jau ir 21.00. Mēs ieskrienam veikalā un ātrā gaitā lidojam uz jūras pusi. Ļoti gribējās nenokavēt, jo līdz jūrai bija krietns gabaliņš (Valka-Tūja), un tās emocijas, un kad kājas sajūt jūras smiltis. Patīkami tīrais gaiss.
Pulkstenis rāda 22.14, un sākās saulriets, tik kolosāli, ka nevar to neiemūžināt. Tālumā skūpstās pārīši, meži pilni ar cilvēkiem, smaržo šašliks…. Bet atliek vienkārši pienākt pie jūras un baudīt, baudīt, baudīt…. Nenožēloju, ka aizbraucu. Viss atvaļinājums tika pavadīts pie dabas, tā ka enerģiju esmu uzkrājis visai ziemai. Bet gribas pateikt: „Ak, vasariņa, neaizej vēl”!
Kā jau parasti spontānas rīcības vienmēr ir emociju pārpilnas. Atmiņā iekrita vēl viens jauks vakariņš, kad taisījos jau doties gulēt, bet te pēkšņi man zvana draugi no citas pilsētas un piedāvā doties interesantā pastaigā ar lukturīšiem pa veciem kara bunkuriem. Es saku, lai notiek. Ir jau viens naktī nāk miegs, bet izgulēties varēs arī pēc tam.
Tiek sameklēts lielais lukturis un savākta komanda. Mēs dodamies un „kara lokatoriem”. Divas mašīnas, bariņš ar cilvēkiem, un atrodam īsto pazemes bunkuru, kuram visas ieejas piebērtas ar atkritumiem, bet tas viss tiek bez grūtībām pārvarēts. Ieejot iekšā un iespīdinot gaismu, plašumos pretī izlido bariņš sikspārņu. Tas liek nobīties, un ceļojums var sākties. Izstaigājam visu krustām šķērsām, biedējot viens otru.
Ar to nakts nebeidzas, braucam uz vietējām pilsdrupām. Lukturīši rokā, un katrs parāda savas vēsturiskās zināšanas. Viss kā jau pilsdrupās, bet ieraugām caurumu zemē. Iespīdinot iekšā, var saredzēt trepes, kas ved uz augšu – domāts, darīts – 10 cilvēki viens pēc otra pazūd caurumā, izlienam cauri, bet tur apļveida trepes uz augšu. Uzkāpjam tornī (tas, kas no tā palicis), uzreiz domas, kā šeit kādreiz katru dienu staigāja cilvēki un kas, un kā te ir bijis…
Vēl ļoti labi atmiņā ierakstījies „Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts”. Izdomājām doties mašķerēt, un izvēlējāmies tieši šo vietu. Nekad tur agrāk neesmu bijis. Agri no rīta izīrējam laivu un airējam. Viss apkārt ir aplūdis, un redzamas tikai koku galotnes. Jāairē tiešām ilgi, jo plašums ir nenormāli liels, kā nekā „Sedas purvs„. Nepaiet ne stunda, kad esam izvēlētajā vietā, un tiek mētāts spinings. Kaut gan pirms tam nekad neaizrāvos ar spiningošanu, rezultāts mani pārsteidza. Līdz pēcpusdienai pa abiem – 13 līdakas un divi normāli asari.
Sapratu to, ka vietā, kurai cilvēkam nav tik liela piekļuve sabojāt dabu, viss ir kā senāk, kad zāle bija zaļāka! Latvijā ir skaista daba, un mums jāizdara viss, lai to nepārdotu par grašiem un nedzīvotu vienai dienai. Tas nav tā vērts, bet žēl, ka visi to nesaprot.
Varu uzskatīt, ka ar vasaru esmu apmierināts, protams, dienas varēja būt siltākas, tad arī peldēties nebūtu tik auksti, bet siltākais ūdens šovasar, kuru izbaudīju kā par brīnumu, bija Daugavā. Un tiešām ir patīkami atcerēties brīžus, kuri ne tikai uzlabo garastāvokli, bet rada gribasspēku dzīvot nevis eksistēt….
