Bieži vien cilvēks pats sevi noskaņo sliktāk, nekā viņš patiesi jūtasOficiāli jau ir iestājies rudens. Sinoptiķi sola slapjdraņķi. Tātad ikvienam skaidrs, ka pienācis laiks rudens depresijai. Visur paveras depresīvas, skumīgas, vīlušās…
Politiķi un ekonomisti nepārtraukti biedē tautu, ka būs tikai sliktāk. Cilvēki algas dienās aizvien vairāk īd, nīgrojas, sagumst, traģiski klusē vai izsaka skarbus vārdus. Visur kā kaujas lauks – viena vienīga konkurence cīņā par santīmu.
Tā ir cīņa par izdzīvošanu, kurā uzvar tikai stiprākie. Tieši rudenī parasti notiek šis un tas, kas optimismu nevieš. Pat putni aizlido, lai pagarinātu savu vasaru siltākās zemēs.
Un tomēr, varbūt ideja par rudens depresiju mums vienkārši ir uzspiesta. Vai viss, kas ar mums nenotiek, kā vēlamies, būtu depresijas vērts? Protams, katrai rudens nelaimītei vai slikta garastāvokļa brīdim ļaujoties un ilgi un dikti piesaucot rudens depresiju, to var piesaukt ar.
Vai tas ir nepieciešams? Labāk izlikties to nemanām un necīnīties. Katram gadalaikam taču savs skaistums.
Rudenim nevajag pretoties, tas jāizbauda. Jāļaujas tā skaistumam. No rīta jāatver logs, lai plaušās ievilktu dzestro, svaigo gaisu. Kā var nepriecāties par miglainajām rīta ainavām, neticami bagāto lapu krāsu paleti, mazajiem tīmeklīšiem saules staru pretgaismā un, piemēram, par uz ietves sakritušajām ozolzīlēm Semināra ielā.
Un vēl. Vairāk jāsmaida un jāsmejas, arī par sevi. Smejoties organisms izstrādā seratonīnu – laimes hormonu. Ne velti saka, ka tas, kurš smejas, dzīvo ilgāk.
