Apskatot ziņu portālus, izlasot laikrakstus un ieslēdzot televizoru, kārtējo ziņu izlaidumu gribot negribot nevarēja garām palaist vārdu „Grantiņš”. Slimu, gribētos pat teikt necilvēku, kurš pastrādājis prātam neaptveramus noziegumus. Kas…
Kas notiek Latvijā – izvaro, noslepkavo, kā nu kurš grib vai māk, un pēc tam vēl aprok, iemet dīķī… Pēc tam piemēro sodu, bet par labu uzvedību izlaiž pirms laika no cietuma, un tad viss sākas no gala. Interesanti, kāda bija tā labā uzvedība? Vai cietumā strādā tik naivi cilvēki (kā Grantiņa gadījumā)?
Pēc notiekošā Ceraukstes pagastā jādomā, kurā virzienā līdz šim skatījās noslepkavoto cilvēku radinieki, draugi un policija? Brīdī, kad pazuda 11 gadus vecās meitenītes māte, vēlāk arī astoņpadsmitgadīgā jauniete, neviens nelikās ne zinis. Apbrīnojami!
Jau no mazotnes ir mācīts nesarunāties ar svešiniekiem, neiet viņiem līdzi, nekāpt svešā mašīnā un tamlīdzīgi. Acīmredzot realitātē ir pavisam citādāk. Atsaucot atmiņā pēdējā laika notikumus, nākas secināt, ka visdažādāk savas vardarbīgās tieksmes pret bērniem apmierina viņu vecāki. Ar to gan negribu teikt, ka mūsdienās nepastāv arī saticīgas un mīlošas ģimenes.
Tomēr šī sliktā tendence pieaug, tiesa, aizvien vairāk par šādiem gadījumiem runā un tos atspoguļo medijos. Vienīgi nevaru izturēt, ka atbildīgās personas mēģina kaut ko risināt tikai pēc kārtējā nozieguma, bet pēc laika atkal pierimst.
Laikam jau pirmām kārtām jārūpējas pašam par sevi, jābūt piesardzīgam, jo, kas zina, cik tādu Grantiņu dienas, nedēļas laikā tev paiet garām… Un tikai tad var naivi cerēt uz laicīgu palīdzību.
