Ja spēj viņi, tad tas var būt arī citu spēkos.Interesanti, kāpēc cilvēkus tik ļoti saliedē tautiešu panākumi tieši sportā? Latvijas sasniegumus mākslā un mūzikā pat prestižos pasaules mēroga konkursos liela daļa sabiedrības pat neievēro….
Acīmredzot sportam piemīt kaut kas suģestējošs. Par Māra Štromberga uzvaru BMX Pekinā uzzināju agri no rīta, ejot uz darbu. “Mūsējiem zelts,” priecīgi teica pretim nākošā paziņa.
Par Aināra Kovala sudraba metienu pavēstīja kolēģis Rojas pusē, kur “Ziemeļlatvijas” kolektīvs piedalījās “Reģionālās preses Diena” 10 gadu jubilejas svinībās un daži uz brīdi atrāvās no svinībām, lai televizorā skatītos pārraidi no Olimpiskajām spēlēm.
“Mūsējais, no Vecumniekiem!” par Kovalu gavilēja kolēģi no laikraksta “Bauskas Dzīve”. “Kāpēc tikai Vecumnieki? Tā medaļa ir visai Latvijai,” uz to savukārt iebilda sporta fans no mūsu kolektīva.
Atšķirībā no klasiskās mūzikas, mākslas un citām līdzīgām radošajām jomām sports ir masveidīgs. Ar to nodarbojas daudzi. Tas, ka vienam no mūsu vidus ir izdevies izlauzties līdz pjedestālam Eiropas vai pasaules čempionātā, vai pat Olimpiskajās spēlēs arī varētu būt iemesls lepnumam. Ja spēj viņi, tad tas var būt arī citu spēkos.
Un vēl vieni raud no saviļņojuma, jo zina medaļas otru pusi. “Acu priekšā momentā bija laiks, kad viņi sāka, kā sešgadīgi puikas,” saviļņota par Štromberga zeltu, saka smilteniete Iveta Purmale. Viņas dēls sāka trenēties BMX aptuveni tad pat, kad tagadējais olimpiskais čempions.
Puikas trasē brauca ar kedām vai sporta čībām. Galvā lika motociklistu ķiveres vai citas “sagrabinātas” kaskas, bet ceļgalu aizsargus pasūtīja pie šuvējām. “Visi bijām, kā liela ģimene,” tos laikus atceras Iveta.
