Sākoties ogu un sēņu laikam, brīvdienas nereti pavadu mežā. Novērotais neviļus domās liek salīdzināt savstarpējo attiecību izkārtojumu dabā un mūsu sabiedrībā.
Sākoties ogu un sēņu laikam, brīvdienas nereti pavadu mežā. Novērotais neviļus…
Ne reizi vien esmu bijis pārsteigts par lielo pietāti citam pret citu mežā. Visi koki tiecas pret sauli un ikviens atrod savu vietu, netraucējot citiem. Ja arī kādam ozoliņam vai bērziņam nav veicies un tas izaudzis liela priedes paēnā, cīņas par vietu zem saules tik un tā nav.
Mazais neveiksminieks klusi liecas projām no ēnas un pacietībā ar laiku sev pienākušos saules staru saņem. Kādreiz kāds mežzinis sarunā par procesiem mežā teica, ka tur ir vistīrākā sabiedrība. Ļoti iespējams.
Visai bieži nākas redzēt kādu nokaltušu priedi stāvam līdzās zaļu skuju pilnai sugas māsai. Tādos brīžos ienāk prātā jautājums – ko gan zaļā priede tādu var pateikt nokaltušajai, ka tā joprojām turpina lepni stāvēt?
Gluži pretējas ainas tikpat bieži manāmas sabiedrībā. Zaudētāji dzīves cīņā jeb tā saucamie likteņa pabērni nereti tiek atstāti bez uzmanības, tā sakot, lai paši tiek galā ar savām problēmām. Savukārt varas koridoros par vietu zem saules notiek nežēlīga cīņa, kur otra apliešana ar dubļiem ir kļuvusi par normu un, ja izdodas kādu nostumt malā, tad to vērtē kā uzvarētāja veiksmi.
Varasvīri ik pa laikam, piesaucot ANO programmas, laiski papļāpā par pasākumiem nabadzības apkarošanā, tad nobalso paši sev par ievērojami lielākām algām, bet vienkāršos darba darītājus atstāj galīgai nospiešanai pie zemes inflācijai.
Disharmonija ir padarījusi sabiedrību slimu, bet slimība veicina vien regresu.