Pavasara labumi

Dodoties uz tirgu vai ieskatoties sociālo tīklu pārdošanas grupās, vienmēr esmu nobrīnījusies, ko cilvēki ir gatavi pārdot, – piecus zemeņu stādus, divus gaiļus, ziemas mēteli un kartupeļu kastes. Un tas ir tikai saraksta sākums kādai andeles grupai sociālajos tīklos.

Tāda sajūta, ka ir klāt laiks, kad var iet dabā un vākt dabas dotos labumus, kurus var arī pārdot. Tā, piemēram, kāda labi zināma saimniecība, kas nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu, līdztekus savam ierastajam piedāvājumam ik gadu pavasarī pārdod gārsas, virzas un nātru jaunās lapiņas. Tieši tā – nezāles, ko mēs minam kājām un raujam ārā no siltumnīcas un dārza. Un cilvēki pērk un maksā par nezālēm naudu, kaut gan paši būtu varējuši pie tām tikt. Tagad populārs kļuvis tāds produkts kā priežu pumpuru sīrups. Pie tā pēc būtības katrs var tikt pats, bet nelaime ir tā, ka pumpuru vākšanas laiks ir samērā ierobežots – no februāra līdz aprīlim, maijam (atkarībā no laikapstākļiem), kad tie ir uzbrieduši, sveķaini, bet vēl nav sākuši augt. Tātad, ja šis laiks ir nokavēts, tad no biznesa nekā. Līdzīgi ar pieneņu sīrupu. Pati to esmu gatavojusi – sanāk tiešām laba manta, bet ziedi jāievāc maija vidū, jo vēlāk tie būs pārauguši un ne tik vērtīgi. Un nevar nepieminēt arī bērzu sulu (kļavu gan nedzeru vispār, jo atgādina saldinātu ūdeni), kuru var pārdot katrs, kas prot to iepildīt pudelē. Tiesa, līdz šim esmu uzticējusies tikai pašu laukos tecinātajām sulām, jo ne reizi vien esmu pamanījusi, ka intensīvas satiksmes ceļa malā bērzā ieurbts caurums un tecina sulas. Vai tas daudz maina produkta kvalitāti, nemācēšu spriest, taču apziņa, ka galarezultātā var izrādīties, ka šis produkts tiek piedāvāts arī pārdošanā, liek atturēties no bērza sulas iegādes no nezināmiem ražotājiem, ja tā viņus var dēvēt.

Tirgus laukumos un pat atsevišķās skolās ir atgriezusies tāda forša lieta kā pavasara tirdziņi. Nupat kāda ģimenīte “Facebook” atrādīja piedāvājumu, ko kopā ar bērnu bija sagatavojuši skolas tirdziņam – visai lieli, izdekorēti, rūpīgi sapakoti kēksiņi, pilns grozs kārdinošu gardumu. Un klāt cenu zīmīte – 15 centi. Manuprāt, daudz par maz. Es jau nesaku, ka šādiem skolas tirdziņiem būtu jākļūst par kādu peļņas avotu, taču, ja piedāvājums ir sagatavots pēc tīrākās sirdsapziņas un augstākā kvalitātē, tad kāpēc attiecīgi par to nesaņemt adekvātu novērtējumu. Tad jau labāk blakus šādam piedāvājumam pievienot ziedojumu kastīti. Un tā ir tāda laba lieta. Katrs tajā atstās tik, cik uzskatīs par vajadzīgu. Un nav svarīgi, vai tas būs koncerts baznīcā, zupas šķīvis brīvdabas pasākumā, apsveikuma kartīte skolas tirdziņā vai pavasara ziedu vai nezāļu buntīte autoceļa malā. Ziedojumu kastīte ļauj cilvēkam izpaust brīvo gribu, un, ja šāda kastīte būs, tad tā noteikti nebūs preces iegāde bez maksas.

Ar to es gribu teikt, ka nevajag kautrēties un palikt malā, domājot, ko tad es, kas to pirks. Un prasīt par to atbilstošu samaksu. Jo, kas vienam lieks, citam var izrādīties zelta vērtē.

Es gan pati nevaru saņemties, lai publiski piedāvātu kaut ko, kas mājās vai skapī stāv bez pielietojuma, bet esmu par to domājusi. Neesmu pat mēģinājusi kaut ko tādu darīt, pat nezinot, kas īsti attur, bet tie drosminieki, kas nebaidās pārdot pat šķietami nederīgas lietas, viennozīmīgi iedvesmo.