Spānijas lepnums līdz pat mūsdienām ir vēršu cīņas – korrida. Daļa cilvēku šīs cīņas uzskata par bezjēdzīgu dzīvnieku mocīšanu, taču tā joprojām kā tradīcija tiek turēta augstā cieņā. Nedomāju, ka man ir tiesības mācīt spāņus, kā pareizi…
Pirms mēneša, viesojoties Eiroparlamentā, tā plašajās starpstāvu telpās nācās sastapties ar kādas sabiedriskās organizācijas akciju, kurā cilvēkus aicināja parakstīties pret vēršu cīņu aizliegšanu.
Liels plakāts liecināja, ka pret vēršu cīņām protestē lielākā daļa veco dalībvalstu pilsoņu. Turpat blakus bija plastikāta bullis dabīgā lielumā. Parakstīt aicinājumu uzstājīgi aicināja ikvienu garāmgājēju.
Mirkli padomājis nolēmu, ka nepievienošos tām pāris žurnālistēm no Latvijas, kuras uz papīra lapas atstāja savus autogrāfus un personības datus. Es nedomāju, ka man ir tiesības mācīt spāņus, kā pareizi dzīvot. Jo vairāk tāpēc, ka klātienē nevienu vēršu cīņu neesmu redzējis, vien ļoti labi atceros, cik tēlaini par tām ir izrakstījis Ernests Hemingvejs.
Interesanti, ka Eiroparlamentā pie jaunajām dāmītēm pienāca kāds izskatīgs puisis un jautāja, kur te var parakstīties vēršu cīņu atbalstam. Tā lūk. Katrai medaļai vienmēr ir divas puses.
Protams, šīs cīņas par humānām grūti nosaukt, taču ikviena tauta sargā savas tradīcijas. Vērsis kā bara dzīvnieks dabiski nemeklē cīņas iespējas, jo dabā viņam nav nāvējošu ienaidnieku.
Iesprostošana arēnā un nepārtrauktā kaitināšana no pikadoru puses aptur dzīvnieka dabiskās bēgšanas dziņas un piespiež nepārtraukti cīnīties pret torero. Agrāk nogalinātā vērša gaļu pārdeva. Tagad tas nav iespējams, jo vērša nogalināšana arēnā ar dunču dūrieniem neatbilst ES standartiem.
