Tualetes un soliņi

Ziema bija gara, cilvēki vairāk sēdēja mājās, taču līdz ar pirmajām siltajām dienām ir vēlme doties laukā biežāk. Mēs esam rakstījuši par divām aktuālām lietām, kuras katrā apdzīvotā vietā cilvēkiem ir nepieciešamas, bet gribu tēmu aktualizēt vēlreiz. Tas ir – tualetes un soliņi.

Tualešu tēma ir visai delikāta, kurš grib brēkāt, ka viņam organisma vajadzība ir aiziet nokārtot dabiskās vajadzības ārpus mājas, jo nevar izstaigāt pilsētu, veikalus, neiegriežoties pa ceļam mazmājiņā. Cilvēks, protams, ir gudra būtne, atrod iespējas, pielāgojas, iekārtojas, bet fakts paliek fakts – šis ir jautājums, kas jāsakārto, un katram, esot pilsētā, ir jāsaprot, kur te var nokārtot dabiskās vajadzības. Turklāt tā, lai process nebūtu pazemojošs.

Otra lieta – soliņi. Lai saprastu soliņu nepieciešamības svarīgumu, būtu kopā ar kādu Parka ielā, mikrorajonā, aiz Gaisa tilta un Piparciemā dzīvojošu senioru jāizstaigā ceļš līdz centram un poliklīnikai un jāpaskatās, kā ir. Man visai bieži ir nācies dzirdēt no gados ne tik jauniem un spēkos ne tik stipriem, ka viss jau būtu labi, ja vien pa ceļam būtu kāds soliņš, kur atpūtināt kājas. Vecumā arī salīdzinoši neliels gabals ir kā jaunajam kilometri. Jā, dažviet ārpus parka un centra ir pa soliņam autobusu pieturvietās, un tā ir liela veiksme, taču šis no tiesas ir jautājums, kas prasās pēc sakārtošanas. Zinu, naudas jau nav. Ja taisa iepirkumus, tad soliņa cena kļūst astronomiska. Soliņu uzstādīšanai neviens arī projekta naudu tik viegli nedos, tāpēc jo vairāk jākustina smadzenes un jādomā, līdz izdomā.

Man ļoti patīk noskatīties citās vietās, kā ir pie viņiem. Un glīti soliņi ir viena no pilsētas skaistumlietām. Valmierā, Alūksnē, piemēram, ir tik skaisti soliņi. Tikko lasīju, ka uz Lieldienām Sigulda, tās uzņēmēji, iedzīvotāji sarūpējuši 100 šūpoles. Vai nav jauki? Kāpēc Valkā pilsēta kopā ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem nevarētu sarūpēt soliņus vietās, lai, no attālākām vietām uz centru nākot, būtu kur piesēst. Tie varētu būt nevis bezpersoniski vienādi, bet ar savu individuālo izskatu. Ja kāds kokapstrādes uzņēmums iedotu materiālu, soliņu varētu sameistarot pat darbmācības stundās vai mākslas skolas nodarbībās, novietošanu uzticot pašvaldības attiecīgajam dienestam. Naivi? Protams, kā katru darbu darot, ir daudzi bet. Varbūt kādam ir labāks risinājums? Varbūt pat kāds varētu vai varbūt jau ir apzinājis vietas pilsētā, kur soliņi dikti noderētu. Varbūt cilvēkiem pašiem jābūt aktīvākiem un domē jāizsaka savas vēlmes.