Baiba Vahere
26.martā Smiltenes vidusskolas 12. klašu skolēni, klātesot viņu vistuvākajiem cilvēkiem un skolotājiem, atvēra kādu īpašu glabātuvi, kurā smēlās spēku turpmākajam ceļam. Nākamo absolventu Žetonu vakara sveiciens bija reizē apliecinājums, ka Pasaciņai zemes virsū ir daudz māju – tai ir vieta katrā namā, kur dzīvo bērni un viņu vecāki, kur kāda sirds mīl, gaida un ilgojas.
Jaunieši, iedvesmu smeļoties Imanta Ziedoņa Dzintarainajā pasakā, kopā ar režisorēm Ivetu Krūmiņu un Gitu Skadiņu bija radījuši savu īpašo pasaku skolotājiem, kuri kā, teica paši skolēni, “noslīpēti, spīdīgi un mirdzoši dzintari viņus lolojuši visus skolas gadus, lai jau pavisam drīz palaistu plašajā pasaulē.
Jūs varbūt jautāsiet, ko mēs paņemsim līdzi no vidusskolas gadiem, ko piedzīvojām kopā ar jums, skolotājiem? – Mēs paņemsim mīlestību! Tā ir tāds dīvains dzintars, ko nekā nevar ne aprakstīt, ne uzzīmēt, ne izstāstīt. Vēlu vakarā, kad visi noguruši aiziet gulēt, sāk runāt dzintars. Un es varu iet cauri tumsai un sienām, jo no visiem spēkiem vislielākais ir mīlestība. Visi sliktie vārdi man sakalst uz lūpām un nobirst kā saulespuķu čaumalas. Reizēm dzintars uz mana galda sāk ātri elpot kā garā skrējienā. Tad zinu, ka kaut kur jāsteidzas. Kaut kur lauž kokam zarus, kaut kur gāž putnu ligzdiņas, kaut kur labai sirdij pāri dara. Es ņemu dzintaru kabatā un mēs skrienam.
Un vēl… Ļaunā tuvumā dzintars nobāl, bet labu cilvēku klātbūtnē atdzīvojas. Siltums mūsu skolotāju acīs iemirdzas kā dzintars un sasilda ikvienu skolēnu, kurš tajās ieskatās. Acīs sakāpj siltums. Ir taču pasaulē laimīgie, kuriem dzintari paši krīt plaukstās. Mēs esam tie laimīgie, jo jūs, skolotāji, esat dzintari, kas iekrīt mūsu plaukstās,” Žetonu vakara priekšnesumā teica divpadsmito klašu skolēni, viens otru iedrošinot:
“Ja kādreiz atkal satieciet savus skolotājus, nebaidieties, ejiet līdzi, viņi jūs atkal aizvedīs dzintara pasakā vai arī kādā citā pasakā. Mēs vēl tiksimies. Varbūt krāsu pasakā, varbūt smaržu pasakā. Varbūt pasakās, kurās vējš šalc lapās vai kurās krāc jūra krāc. Pasaku jau ir ļoti daudz un tādas nekad nebeidzas.”
Lai palīdz skolā gūtais stiprums!
“Šovakar ir ļoti, ļoti daudz emociju – prieks par atkalsatikšanos un arī zināms satraukums, jo šis atšķirtības laiks visādā ziņā bijis liels pārbaudījums,” jauniešus, viņu vecākus un skolotājus uzrunāja Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina. “Pasaulē tik daudz kas mainījies. Nekas vairs nebūs kā agrāk. Pēc tā, kas tagad uzplaiksnījis Eiropā, skaidri redzams, kura rīcību vada mīlestība un cilvēcība, kura – vara un tronis. Šobrīd skaidrāk nekā jebkad agrāk redzam, kas patiesībā ir izglītība. Tie nav ne diplomi, ne augsti amati. Viens neizglītots cilvēks var īsā laikā sagriezt otrādi visu pasauli. Šodien ar mums zālē ir draugi no Ukrainas, un vienīgais, ko varam – viņiem palīdzēt.
Tas, ko jūs, divpadsmitie, šodien teicāt par dzintaru, lai tas viss atstarojas arī jūsu dzīvē! Lai tas stiprums, ko jūs šeit guvāt, dzīvē palīdz! Bet pāri visam – tie trīs, ko visskaistāk aprakstījusi Anna Brigadere, – Dievs, Daba, Darbs. Lai tie ir ar jums un dod spēku tālākajā ceļā!”
Paldies visiem skolotājiem, īpaši – divpadsmito klašu audzinātājai Evitai Ozolai!”
Kopā auguši un saauguši…
“Vai atceraties, kādi jūs bijāt desmito klašu sadraudzības pasākumā? – Es atceros,” nākamos absolventus uzrunāja audzinātāja Evita Ozola. “Man šķiet, tas bija tik nesen. Trīs gadi paskrējuši vēja spārniem, esam kopā gan auguši, gan cieši saauguši. Mīļie divpadsmitie, mani pirmie, jūs vienmēr būsiet mani pirmie!” Skolotāja savus jauniešus sveica ar dzejas rindām, kas vienlaikus bija arī kā vēlējums:
“Esi pacietīgs , bet kā ūdens piliens,
Kas lēni, bet neatlaidīgi izgrauž ceļu caur klinti.
Esi tīrs kā malks svaiga gaisa,
Kas dziļi iepūš savu dzīvības dvašu.
Esi laimīgs kā pirmais pavasara tauriņš, kas pirmoreiz paceļas spārnos.
Esi maigs kā rasas piliens zirnekļa tīmekli,
Kas nodreb pie niecīgākās vēja pūsmas,
Esi stiprs kā vijolīte, kas par spīti visam zied lielceļa raupjajā plaisā,
Esi tu pats, vienkārši esi!
Paldies, mani mīļie!”
“Trīs sivēntiņi un neviens vilks”
Pasākuma svinīgā daļu noslēdzās ar divpadsmito klašu skolēnu iestudētu reālistisko komēdiju “Trīs sivēntiņi un neviens vilks”. Tiesa, vilku, kurš bija visļaunākais, visrijīgākais un visskaistākais sliktais “puisis”, neviens tā arī līdz stāsta beigām neredzēja. Kāpēc? – Jo mūsos pašos un nevis Nevienā vilkā ir sliktais, ļaunais un nenovīdīgais. Izrādās, kamēr tika celts mūsu skolas jaunais korpuss, nav snauduši arī sivēntiņi. Un pārliecinājušies, ka salmu būdiņa nav dzīves pamats. Mūsu divpadsmitie ir gatavi celt savu dzīves māju uz pamatīgiem pamatiem, ko viņiem devusi Smiltenes vidusskola.
Saldu sveicienu un nelielu erudīcijas pārbaudījumu pirms priekšā stāvošajiem eksāmeniem mūsu divpadsmitajiem bija sarūpējuši vienpadsmitie.
Paldies Ancei Evelīnai Bormanei un Ralfam Krūmiņam par muzikālo sveicienu!
Reklāma