Ja pērn un aizpērn Latvijas vara, dzirdot par 16. martu, krita gandrīz panikā, dodot iemeslu žurnālistiem ironizēt, ka minētais datums politiķiem ir gada pati melnākā diena, tad šogad gatavošanās leģionāru cīņu atceres dienai notiek…
Gājieni uz Brīvības pieminekli liegti tikai nekārtību gribētājiem, kuriem leģionāru piemiņa vienaldzīga.
Iepriekšējos gados valdības vīri muļķīgi uzķērās uz promaskavisko spēku, no kuriem daļu var saukt par prostaļinistiem, provokācijām. It kā nevarētu saprast, ka tieši skaļa ažiotāža ap šo dienu ir tas, kas bija vajadzīgs Latvijas nelabvēļiem. Uz viņu klaigām par fašisma atdzimšanu mūsu varas pārstāvji atsaucās un tikpat skaļi pirms 16. marta publiski skaidroja par radikāliem drošības pasākumiem, kas tiks veikti. Saistībā ar tiem bijušais iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars uz visiem laikiem ir iekļuvis vēsturē kā pirmais varasvīrs, kurš brīvā valstī ap tās simbolu – Brīvības pieminekli – uzceļ žogu.
Tie, kas leģionārus sauc par fašistiem un Latviju par nacistus saudzējošu zemi, nepārzina vēsturi un savas aktivitātes patiesībā rīko tikai ar vienu mērķi – lai sagrautu mūsu valstiskumu, kas PSRS laikos izaugušajiem pasaules pilsoņiem ir kā dadzis acīs. Viens no tādiem bija padomju laika pseidovēsturnieks Jānis Dzintars, kurš nu ir miris un klusi, bez lieka trokšņa no Maskavas atvests uz Latviju apglabāt. Padlatvijā par izcilu vēsturnieku cildinātais milicijas apakšpulkvedis un čekists nu vēsturē ir aizmirsts, bet ziedi kritušajiem leģionāriem joprojām gulst pie Brīvības pieminekļa. Tauta neaizmirst savus īstos dēlus.
