Tos, kas mūs uzrauga, it kā jau zinām. Valsts ieņēmumu dienests seko līdzi, vai maksājam nodokļus. Ceļu policija kontrolē, lai mēs uz šosejām nepārsniedzam atļauto ātrumu un ievērojam citus satiksmes noteikumus. Arī kauties, dzert un…
Un nu pēkšņi izrādās, ka mūs uzrauga vēl kāds – līdzpilsoņi. “Ziemeļlatvijas” iepriekšējā numurā publicēta kāda smiltenieša uzņemta fotogrāfija, kurā vīrietis fiksējis Smiltenes centrā netālu no gājēju pārejas novietotu automašīnu. Fotografētājs nav policists, bet vienkāršs garāmgājējs.
Daļai cilvēku šāda pilsoniskās atbildības izrādīšana nepatīk. Komentējot rakstu interneta portālā, kāds lasītājs aicina ļaut strādāt ceļu policijai, jo pretējā gadījumā tā būs linčošana.
Jautājums ir par to, cik aktīviem būt mums visiem – sabiedrībai jeb tautai – lietās, kurās varam izrādīt savu attieksmi papildu kontrolējošo dienestu darbam, faktiski – labprātīgi uzņemties daļu no no to funkcijām. Tā ir diskutabla tēma, jo svaru vienā pusē ir vienaldzība, otrā – paraugpilsoņi ar sakāpinātu taisnības izjūtu, kuri sūdzas visur un par visiem.
Taču šis nav tāds gadījums. Ceļu satiksmei bīstamā vietā novietota automašīna var būt iemesls nelaimei. Ja vadītājs pats to nesaprot, vajag kādu, kas viņam to atgādina.
Tādu cilvēku ir maz. Ērtāk un drošāk ir aiziet garām, izliekoties neredzam nepareizi novietotas mašīnas, pusaudžus, kuri tumšā pagalmā sit vienaudzi, zemē gulošu cilvēku (ja nu parasts dzērājs?). Ko tur liegties, arī es esmu bijusi vienaldzīga garāmgājēja. Vēlāk to esmu nožēlojusi.
