Pietiek kādam ārzemju tūristam ar pilnīgi sabojātu fantāziju, šajā gadījumā zviedram, ieraudzīt plakātu ar kaila zēna attēlu un izteikt pieņēmumu, ka tas ir pornogrāfisks, lai Latvijas iztapīgie kārtībsargi tūlīt sāktu kriminālizmeklēšanu. …
Plakātu darinājusi itin pazīstama māksliniece Katrīna Neiburga ar darba grupu Māras Zālītes “Leļļu operai” Latvijas Nacionālajā operā. Nav jābūt mākslu ekspertam, lai kļūtu skaidrs, ka plakātā nav pat mazākā mājiena uz erotiku, kur nu vēl pornogrāfiju. Attēlotais puisēns ir mākslinieces dēls. Tad jau nu māte vismaz būtu jāliek cietumā, ja viņai bijuši tik nekrietni mērķi. Tomēr, tā vai citādi, šis nevietā izraisītais skandāls liek domāt, kurp ejam un vai pedofilu sakrāto attēlu kolekcijām pievelkami itin nevainīgi, turklāt mākslinieciski augstvērtīgi darbi. Tik traki nebija pat komunistu valdīšanas laikā, kad sabiedrībā daudzu jautājumu risināšanā darbojās dubultstandarti.
Šķiet, ka policija sevi ir nostādījusi visnotaļ neērtā situācijā, liekot domāt, ka Latvijā ir perversu puritāņu sabiedrība. Ko lai tagad dara? Varbūt jāsāk ar reformām Mākslas akadēmijā, kur studentiem jāzīmē kailķermeņi. Pēc tam kratīšanas jāveic to fotogrāfu mājās, kuri specializējušies aktu fotogrāfijā. Neskaitāmi mākslas darbi jākonfiscē daudzos muzejos un galerijās, bet Latvijas izlases basketbolistes, kuras pozēja kailas, kopā ar fotogrāfu sadedzināmas uz sārta par biedinājumu citiem.
Tik tālu nu esam. Šo notikumu ironiski komentē gan somu, gan igauņu mediji. Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova brīnās, kāpēc šo mākslinieci neaizstāv sabiedrība un citkārt aktīvie preses brīvības aizstāvji.
