Avots: “Mājas Viesis” 1873. gada 14. (26.) aprīlī (sestdienā), Nr.15.
Jānis Cimze
Kad dundurs astē, tad lops sāk bizot. Citi lopi to redzēdami, bizo pakaļ. Uz reiz visi bizo. Dundurs paliek, kur bijis, nabagi lopiņi noskrienās par velti, paliek neēduši un nedzēruši, nāk mājā bez piena, bez spēka; lopam tukšs vēders, saimniecei tukšs pienaķipis; tikai dunduram kas ticis. Dundurs piesūcies un nobarojies, smejās par lopu dumību, par raudādamiem ganiem, par riedamiem suņiem, par bēdīgām saimniecēm.
Lops ir lops, un dundurs paliek dundurs. Tā tas bijis, tā tas būs, kamēr lopu dumība pastāvēs.
Bet, Dievam žēl, bizošana nevien pie lopiem, arī pie cilvēkiem atrodama. Bizošana, Dievam žēl, bija Vidzemē priekš gan drīz 50 gadiem štempeļa papīru dēļ. Bizošana bija priekš 30 gadiem siltās zemes dēļ. Bizošana pa vietām vēl notiek šo labu dienu pie lozēšanas. Labi vārdi, mācība nevarēja vainas ārstēt, bet pātaga un cietums. Arī cilvēkiem ir savi dunduri, kas māk rūkt un sūkt, dūkt, spiegt un trenkāt, kas ļaudis padara nemierīgus, šaubīgus, neuzticīgus un trakus, tā ka viens untums iet un otris nāk. Tādā trakošanā izput manta, nīkst veselība, iet bojā daža dzīvība, zūd miers, mīlestība un uzticība nevien starp ganiem un ganāmu pulku, starp valdeniekiem un apakšniekiem, bet arī starp draugiem un nāburgiem. Tādos laikos tiek mīlestības saites saraustītas kā pavedieni, kam bij pēc mūsu rēķina turēt līdz nāvei. To visu izdara dundurs. Šis dundurs ir vecais melis jaunās drēbēs; dundurs ir viltīgs praviets; dundurs ir vilks aitu drēbēs; dundurs ir bezdievīga melu valoda, ko kāds blēdis izdomājis un ļaudīs izlaidis, gribēdams karu, dumpi un nemieru celt un tik mēr pats savas ķešas pildīt.
Latvieši bija, paldies mīļam Dievam, tādus soļus uz priekšu spēruši, ka bij domāt, nu vairs lieliskām nebizošot. Bet nekā. Tik līdz kā nāk dundurs, tā sāk arī kājas celāt, ne visi, ne, paldies Dievam, ne arī lielākā puse, bet tie lētprātīgie, tie seklie tēviņi, tās māmiņas ar garajiem matiem un īksu padomu.
Šā laika dundurs atnācis ar jaunu spalvu, jo veco putnu jau visi pazīst. Tam vairs neklausīs. Jaunajam dunduram ir jauna dziesma, jauns meldiņš, bet paša dundura nevar lāga redzēt, jo viņš mēdz paslēpties, tādēļ ka gaismas viņš nevar panest. Balss paliek dienu no dienas stiprāks, un viņa dziesma skanu tā:
Pirmā perša: Ķeizars šo vasar turēšot Vidzemē lielu „maneveri”, visu savu kara spēku šeit sapulcēdams. Pie tāda „manevera” tad protams zaldāti un zirgi nominīšot tīrumus un pļavas. Caur to nākšot liela skāde.
Šās skādes lielikungi negribot ciest, bet Ķeizaram ar nevarot pretī turēties. Tādēļ izdomājuši kādu stiķi, ar ko varot Ķeizara domas no Vidzemes nogriezt.
Otra perša: Ķeizars sūtīšot mērniekus, lai norādot 9 pūra vietas zemes katrai vīrišķu dvēselei. Caur to atkal nākot lieliem kungiem varena skāde. Tā dundurs dzied. Tādēļ jāizdomājot, kādā vīzē to lietu varot izjaukt. Dundurs dzied nu tāļāki tā: Vidzemes lielikungi esot gudri kungi; viņi apņēmušies par to gādāt, ka lai tāda slava izejot, ka Vidzemē esot atkal kalēris (Cholera) kājās un liela miršana. Bet Ķeizars ar esot ļoti gudris kungs. Tukšai valodai viņš neticēšot. Tādēļ jāgādājot, ka tiešām daudz, daudz cilvēku mirstot. Bet tad atkal pašiem kungiem būtu liela skāde: pietrūktu strādnieku, pietrūktu mājas pircēju un citu ļaužu. Tādēļ tad tikai jāmirstot bērniem un veciem ļaudīm. Tādēļ, tā dzied dundurs tāļāk, lielikungi pierunājuši dakterus, lai šie potēdami to izdarot. Bez potēšanas nevarot būt. Tas jau paša Ķeizara likums. Lai dakteri ņemot divējādas potes glāzītes: balto priekš vāciešiem, melno ar ģifti priekš latviešiem, un tā lai latviešus nonāvējot. Tad nenākšot ne Ķeizars uz „maneveri,” nedz arī mērnieki zemes dalīšanas dēļ. Tā palikšot lieliem kungiem virsroka un latvieši varot svilpēt.
Ta ir jauna dundura jauna dziesma. Tikai viena vaina: dundurs spiedz par daudz smalki, kādēļ viņu dažā viducī arī par spindzeli nosauc. Tādēļ tie vien var viņa dziesmu dziedāt, kam vēl smalks balss un kam bērna samaņa.
Mīļi latvieši! Kas Bībeli lasījis, tas zina, ka Varais (Varaüs) bij apņēmies Izraeļa jaunpiedzimušus bērnus nonāvēt, vai noslīcināt. Kas Dieva vārdus prot, tas arī zina, ka tas darbs Varaisam (Varaüsam) neizdevās. Pagānu vecās mātes bijājās no tāda briesmīga grēka, ko mūsu kristīgi dakteri pēc dundura meldiņa esot uzņēmušies izdarīt. Ja dunduram taisnība, tad Varais (Varaüs) ir tikai mazs bērns savā bezdievībā ar Vidzemes lieliem kungiem salīdzinājot. Vai tas nebija Vidzemes lielskungs, tas Folkerzāms (Fölkersam), kas izdomāja, kādā vīzē latvieši pie zemes īpašuma varot tikt? Caur viņa gudru padomu jau trešā daļa no zemes zemniekiem rokā. Vai tie nav Vidz. lieli kungi, kas to darbu apgādā? Vai tie nav lieli kungi, kas brīvā prātā ceļ vienu skolmeistara skolu pēc otras mūsu pašu dienās? Caur ko tad šā laika lieli kungi tādu negodu, tādu neuzticību pelnījuši? Vai tā nav bezdievīga valoda? Vai mūsu mīļots Ķeizars latviešus aizmirsīs?
Lai aizmirst, ko aizmirsdams, mūsu Vidzemes Ķeizara famīlija nevar aizmirst, jo Katriņa tā pirmā bija Vidzemniece. Bet vienas lietas ar Ķeizars nevar: netaisnības viņš nevar darīt, un arī mūžam nedarīs. Jo tā būtu netaisnība, kad viņš vienam bez atlīdzināšanas ņemtu un otram dotu. Pirc, pirc zemi, bez pirkšanas neviens pie lielu kungu zemes netiks. Kas tev citu ceļu rāda, no tā sargies; tas ir melis, tas ir pievilts viltnieks. Ko kronis ar savu zemi dara, tas cita lieta. Šķiņķot var ikkatris to, kas viņam pieder, bet no cita ādas pastalas taisīt ir varas darbs un liela netaisnība. Un ja visi tevi aizmirstu, tad tas tevis neaizmirsīs, tas redzēs visu, kas Varaisu (Varaüsu) pašu noslīcināja, bet Izraēļa bērnus izglāba.
Mīļi latvieši, mīļi Vidzemnieki! Jūs esat man savu dārgāko mantu, savus dēlus uzticējuši, viņu miesu un dvēseli manā rokā nododami. Vai kāds var sūdzēties, ka ir pievilts, ka dēls ir nogalināts? Vai iekš 34 amata gadiem nebūšu Jūsu uzticības pelnījis?
Šo ziemu pat seminārī visi tika otru reizi potēti, pie kā tas vēl nebija mājā izdarīts. Vai kāds ir miris? Vai kāds ir vājš palicis? Neviens! Visi nu pat aizgāja spirgti un veseli uz svētkiem mājā.
Tādēļ lūdzu: Neklausat dunduram! Liekat potēt visus, kas vēl nav potēti! Liekat otrureiz potēt visus, kas tik vienreiz potēti! No 200 pirmo reiz potētiem viens dabū niknās vātis; bet no otru reiz potētiem tikai no 2000 vienam šī slimība pielīpot. Un ja nu viens pats dakteris tīšām ar ģipti potēdams tavu bērnu nonāvētu, tad nāc, un ņem manu dzīvību, lai iet zobs pret zobu, acs pret aci.
Bet dundurs var būt sacīs: Neticiet viņam! Viņš stāv lielu kungu skolā un runā viņiem pa prātam. Uz to tik vien atbildēšu: Kalpot kalpoju savu mūžu lieliem kungiem un latviešiem; bet pa prātam dzīvot, darīt un runāt es dzenos tikai – Dievam.
Tādēļ iedrošinājos beidzot lūgdams lūgt: Neklausat dunduram, bet steidzaties pie potēšanas! Steidzaties – pirmo un otro reiz! Dakteri nav blēži, nedz slepkavas; bet dundurs ir lielais blēdis. Kas viņam tic, tas grēko pret savu un sava tuvāka dzīvību un parāda, ka viņš niekiem un bezdievīgai valodai ticēdams ir nožēlojams muļķis.
N.B. Lūdzu visus cien. redakterus, lai bez kavēšanās pilnīgi uzņem šo rakstu savās lapās.
J. Cimze,
semināra direktors.
Valkā,
Pūpolu svētdienā, 1873.
