Klausoties ziņu izlaidumus, mana uzmanība saspringst brīdī, kad dzirdu par pieaugušo ļaunprātībām pret bērniem un par narkotiku uzvaras gājienu mūsu mazajā Latvijā. Cilvēks vienmēr vairāk baidās no nezināmā. Šonedēļ Rīgā policija… Tāpat arī es, jo nekad mūžā man nav prātā ienākusi doma izmēģināt apreibinošās tabletes vai lai no zāles uztīt slaveno “kāsi” un to izpīpēt. Par duršanos labāk nepieminēšu.
Man nav bijusi izdevība būt pazīstamai ar īstu narkomānu, kurš “sēž” uz adatas, bet zāles pīpētājus gan esmu sastapusi. Kā liecina statistikas dati, valstī narkomānu skaits strauji pieaug, īpaši jauniešu vidū. Mani šī tendence kā vecāku satrauc, tāpēc itin bieži domāju, kā bērnus pasargāt no šī postošā ļaunuma. Izglītojošas lekcijas un dokumentālās filmas ar reāliem stāstiem ir laba lieta, tomēr bērnu izglītošanā svarīgu lomu spēlē arī vecāki. Esmu no tām, kura atbalsta, lai pie bērniem mājās ciemotos draugi. Līdz ar to bērni vairāk atrodas vecāku redzeslokā un, jādomā, nesāks klaiņot. Vismaz šādā veidā iespējams kontrolēt atvašu paziņu loku un kopīgās intereses. Nenoliedzami, šodienas stresā un straujajā ritmā vismaz mājās gribas mieru un klusumu, tomēr tas nav iemesls, no no sevis atgrūstu bērnus. Kopīgas izklaides, sarunas, nodarbes tikai vēl vairāk nostiprinās ģimenisko saikni un savstarpējo uzticēšanos, kas vecākiem un arī bērniem palīdzēs vadīt problēmu laivu straujajā dzīves upē. Uzskatu, ka viens no galvenajiem bērnu audzināšanas principiem ir bērna uzticēšanās un atklātība. Tikai sarunājoties, iespējams konstatēt, ka bērnu kas uztrauc, sāpina vai arī viņam radušās problēmas. Ne velti tautā pastāv teiciens – viens nav karotājs, tāpēc talkā jāsteidzas pārējiem.
