Nupat pārlasīju, ko mūsu rajona avīzītē rakstīju pirms 17
gadiem, lai restaurētu atmiņā tā laika izjūtas. Barikāžu laikā
adrenalīna netrūka. Romantika bija savijusies ar skarbo dzīves
īstenību, trauksme sirdī ar lepnumu par atjaunoto…Lielākā daļa cilvēku skaidri pozicionējās – par vai pret Latvijas
valsti. To nepārprotami darīja arī Valkas rajona laikraksts
“Mūsu Zeme”, precīzi atspoguļojot notikumus un
aicinot darīt visu iespējamo, lai uzvarētu cilvēkiem iedzimtā
tieksme pēc taisnības un patiesības. Taisnību nav iespējams
uzglabāt mucā. Agrāk vai vēlāk mucas spunde izspruks un cilvēki
uzzinās, ka ir iespējama arī cita taisnība, nevis tikai tā, ar kuru
tautu spaidu kārtā baroja pusi gadsimta.
Barikādes Rīgā
ar daudzu ugunskuru liesmām un vīru stingro pārliecību sejās
turpināja pirms četriem gadiem uzsākto atmošanās procesu. Cēls
mērķis cilvēkus vieno. Tiesa, to cilvēku, kuri aktīvi tā vai citādi
iesaistījās barikāžu kustībā, kļūst aizvien mazāk, un līdz ar to
arī aculiecinieku atmiņu par šo valstij nozīmīgo laiku. Skolu
vēstures programmā barikādēm ir atvēlēts gaužām maz vietas, un
tikai no katras skolotājas iniciatīvas atkarīgs, cik daudz bērni
par to uzzinās. Protams, katram emocionāli tuvāki un nozīmīgāki
šķiet paša piedzīvotie notikumi. Ja ne klātienē, tad, piemēram,
redzētais televīzijas tiešraidēs. Vai iespējams aizmirst omoniešu
uzbrukumu Iekšlietu ministrijai? Ložu pēdas namu sienās redzamas
joprojām. Miličiem no Bauskas joprojām sūrst gūtie ievainojumi.
Bija tāds laiks – nozīmīgas izšķiršanās laiks.
