Nesen apmeklēju Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, kurā ārstējās mans dēls. Slimnīcas kopums sastāv no vairākām ēkām. Interesanta māju arhitektūra.
Nesen apmeklēju Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, kurā ārstējās mans dēls. Slimnīcas kopums sastāv no vairākām ēkām. Interesanta māju arhitektūra. Katrai mājai ir savs nosaukums, piemēram, Annas māja, Marijas māja un tā tālāk. Ieejot nodaļās, jūtams svaigs gaiss, kārtīgums un tīrība un kur tad ļoti laipnais, viesmīlīgais slimnīcas personāls. Koridoros uz palodzēm zaļo veselīgas puķes. Ir kur gan klientiem, gan apmeklētājiem apsēsties. Liekas, ka puteklīši met lielu līkumu šai iestādei.
Tā kā man vajadzēja tikties ar dakteri Gunti Jukāmu, satiekoties nejutos sveša. Atverot kabineta durvis, mani laipni sagaidīja stalts vīrietis. No viņa staroja laba, gaiša aura. Mierīgā, cilvēciskā, nosvērtā balsī viņš sīki informēja par mana dēla veselības stāvokli.
Es apbrīnoju darbiniekus, kas strādā šādā grūtā darbā, palīdzot cilvēkiem, kas nokļuvuši izmisumā. Ne velti saka – veselā miesā mājo vesels gars. Un vēl. Varbūt tas sīkums, bet tomēr. Ja pieturā gaidītu autobusu vairāki cilvēki un starp tiem būtu dakteris Guntis Jukāms, mēs visi pagaidītu un ļautu viņam iekāpt autobusā pirmajam. Kaut vai tā atdodot godu un cieņu. Jo ne jau naudā ir vērtība, bet cilvēkā, viņa attieksmē pret citiem.
Tāpēc noliecam galvu un izsakām lielu pateicību Guntim Jukāmam un visam personālam par godīgo, pašaizliedzīgo, nesavtīgo darbu ar cilvēkiem, viņiem palīdzot nelaimē.
Novēlu turpmākajā darbā:
Lai baltā pasaulē balti sniegi
snieg
Un pa baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet,
Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Lai baltā darbdienā
Arī balti svētki atnāk.
Jāņa Petrova mamma no Madonas
