Ir tā mazliet dīvaini. Turpmāk Latvijas iedzīvotājiem, kuri strādā Īrijā, var nākties maksāt piecus procentus ienākumu nodokli Latvijā. Nezinu, kurš apzīmējums būtu precīzāks – cinisms vai rekets.
Ir tā mazliet dīvaini. Turpmāk…
Tas tādēļ, ka Īrijā ienākumu nodoklis ir 20 procentu, bet Latvijā – 25 procenti. Kā tad nu iznāk? Mūsu valsts vara vairāku gadu garumā neko nav izdarījusi, lai desmitiem tūkstošu latviešu nevajadzētu doties projām uz ārvalstīm peļņā, jo te nav varējuši atrast darbu, nedz arī strādājot nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīvi, bet nu, kad pilsoņi atraduši ģimenes uzturēšanas iespējas citur, paziņo – tā tas neies cauri, jums nodoklis būs tikpat liels kā pie mums un starpību maksāsiet mums. It kā prieka un bagātības dēļ atstāta dzimtene. Bezizejas dēļ bija nolemts aizbraukt. Nav ievērots arī tas, ka ārzemēs daudz kas dārgāks. Tēlaini šo rīcību varētu salīdzināt ar saimniecību, kuras īpašnieks rūpējas tikai par sevi, bet strādniekus tur bada maizē. Kad tie aizbēg un atrod dāsnāku darba devēju, tad iepriekšējais paziņo, ka par ēdienu un telpām aizbēgušajiem ik mēnesi jāmaksā pieci lati, jo jaunais priekšnieks par to prasa 10, bet viņš iekasēja 15 latus. Nezinu, kurš apzīmējums šādai darbībai precīzāks – rekets vai cinisms. Varbūt laupīšana, jo gadījumā, ja Latvijas pilsoņiem ārvalstīs būšot lielāks nodoklis, tad gan Latvija starpību viņiem neatmaksāšot.
Valstsvīru spriešana, ka vajadzētu panākt tautiešu atgriešanos, ir tukšas runas, jo atgriezties grib arvien mazāk, un to var saprast. Daudzu gadu garumā dzīves līmenis valstī būtiski nav cēlies un citādi arī nevar būt, ja valsts budžetu lielā mērā cenšas palielināt tikai ar nodokļiem.
