Grūti aptvert, cik strauji mainījusies dzīve. Bērniem nav jāiet uz skolu, nelido lidmašīnas, robežas slēgtas, pat strādājam liela daļa no mājām. Un līdzīga aina visā pasaulē. Šonedēļ sazinājos ar savu brālēnu no Amerikas. Klausos, kas notiek tur, un domāju, nu gluži kā Latvijā. Apraksts par cilvēku attieksmi un šī brīža dzīvi ne ar ko īpaši neatšķiras no situācijas Latvijā. Kamēr vīruss nav ienācis konkrēti tavā vai tavu tuvinieku dzīvē, šķiet, ka uz mums tas īsti neattiecas.
Mēs piemērojamies apstākļiem un noteikumus piemērojam savai sapratnei. Kāds apzinīgi, kāds vieglprātīgi. Lielai daļai cilvēku šķiet, ka tas, ka Itālijā, Spānijā un citviet cilvēki mirst tik dramatiskā progresijā, nekādā mērā neattiecas uz mums. Tā ir pat pašā Itālijā. Manam dēlam ir daži kolēģi no Itālijas. Soctīklos viņš redz, kā viņi vienu dienu stāsta par drastiskajiem ierobežojumiem, daudzajiem mirušajiem un slimajiem, ai, ai, ai, bet nākamajā dienā raksta – apnika sēdēt mājās, satusējām pie drauga. Un nobildējas visi, draudzīgi apķērušies. Un tas ir Itālijā, kur miruši jau seši tūkstoši. Ne jau vīruss pats, bet cilvēki, visbiežāk gados jauni tuvinieki, to aizvazāja līdz saviem vecvecākiem. Un nu tie jāapraud.
Latvijā daudzi joprojām domā, ka laikam vilnas zeķes un ķiplokmaizes mūs paglābs. Divu metru distancēšanās attiecas vien uz veikalniekiem, tikpat kā uz grīdas uzlīmētās līnijas būtu vienīgā piesardzība, kas jāievēro. Ja ejam uz mežu, tad nekādi divi metri nav jāievēro, tad līdzi saucam draugu ģimenes, lai jautrāk. Uz ielas, pie ezera vai parkā droši lienam otram vai sejā, lai apjautātos, kā iet.
Tiešām cerat, ka svaigais gaiss glābs no inficēšanās? Visi tagad to vien stāsta, ka brīvdienās dabas objektos ir vairāk cilvēku kā veikalā. Bet arī tur ir jāievēro distance!
Ak, pasaule! Tik līdzīgi mēs patiesībā esam savā vieglprātībā. Un, cik vienādi mums sāp, ja kas notiek ar mūsu tuviniekiem.
