Savas pārdomas par seriālu “Likteņa līdumnieki” atklāj valcēnieši Aivars Ikšelis, Līga Pandalone un Laila Ozoliņa.
Seriāls uzjundī emocijas
Aivars Ikšelis,
Valkas teātra režisors
Personīgi man ir smagi skatīties šo seriālu, jo tas ir viens no retajiem mākslas darbiem, kura režisors un radošā komanda nemelo par latviešu tautas vēsturi. Mākslas darba uzdevums nav simts procentīgi precīzi atainot vēstures notikumus, galvenais ir skatītājos uzjundīt jautājumus un emocijas. Seriāla veidotāji ir aizskāruši vai ikkatras latviešu ģimenes sāpi un traģēdiju. Par to viņiem slava! Man nesanāk katru svētdienu noskatīties kārtējo sēriju, jo teātra kolektīvam ir mēģinājumi.
Izlasīju triloģiju
Līga Pandalone,
Valkas kultūras nama pasākumu organizatore
Noskatoties seriāla pirmās sērijas, bibliotēkā paņēmu un izlasīju Vladimira Kaijaka romāna četras daļas, pēc kurām tapis seriāla scenārijs. Grāmata bija ļoti laba, tāpēc arī filma ir izdevusies. Internetā esmu lasījusi arī kritiku, kurai gan nepiekrītu. Jāatzīst, neesmu noskatījusies visas sērijas, bet tās, kuras redzēju, patika. Joprojām atceros, kā vecais “Nārbuļu” māju saimnieks Jēkabs savai jaunajai vedeklai Ievai, ejot pa rudzu lauku, atklāja saimniekošanas gudrības. Man kā lauciniecei bija interesanti tos klausīties, jo daudz ko pat nezināju.
Seriāls tikpat smags kā Latvijas vēsture
Laila Ozoliņa,
bērnudārza “Pasaciņa” vadītāja
“Likteņa līdumnieki” nav nekāda meksikāņu ziepju opera, bet nopietns darbs. Filma ir tikpat smaga kā Latvijas vēsture un pašreizējā dzīve. Neesmu tā, kas katru svētdienu skatās šo seriālu, jo tā iegadījās, ka tās sērijas, kuras redzēju, bija tematiski sarežģītas. Zinu vairākas ģimenes, kurām tā ir svētdienas neatņemama sastāvdaļa – seriāla kārtējās sērijas noskatīšanās. Pirmdienas rītos, atnākot uz darbu, dzirdu, ka darbinieki pārrunā seriāla varoņu rīcību un izvērtē redzēto. No tā secinu, ka cilvēkiem filma interesē un patīk.