Svētdien Adventes vainagā iedegsim pirmo sveci. Tātad par svecēm – tievām, resnām, smaržojošām, peldošām un dīvainām.Svētdien Adventes vainagā iedegsim pirmo sveci. Tātad par svecēm – tievām, resnām, smaržojošām, peldošām un dīvainām.Latvijā lielākā sveču ražotne atrodas Dobelē un ar savu produkciju apgādā visu Latviju. Ja ar parastajām eglīšu un tradicionālajām svečturu svecēm viss ir kārtībā un, degot tās pat netek, tad ar resnajām un dīvainajām ir pavisam švaki. To degauklas ir tik tievas, ka nespēj izkausēt parafīnu visā diametrā un itin ātri nodeg un noslīkst šķidrajā parafīnā. Itin visi, kam patīk dedzināt sveces, zina, ka degšanu var paildzināt notecinot izkusušo parafīnu. Šajā procesā ar ātri sacietējošo šķidrumu notek gan svečturis, gan dažkārt arī galds. Resnās Latvijā ražotās sveces nekad nepērku, taču dāvātās jāizlieto – gribi vai ne. Tas nekas, ka liela daļa parafīna paliek pāri. Iespējams, ražotājiem tas ir izdevīgi.
Latvijā tāds īsts sveču bums sākās 90. gadu sākumā, kad daudz cilvēku devās uz Skandināvijas valstīm un redzēja, ka bez peldošajām svecēm biezas folijas ietvarā, nenotiek neviena ēdienreize. Tās ir lētas, jau sen nopērkamas arī pie mums, turklāt izdeg līdz pēdējai pilītei. Skaisti.
Daudzi cilvēki ir mēģinājuši paši liet sveces. Man pirmā saskarsme ar to bija 80. gadu vidū, kad iegadījās saskarties ar kādu Amerikas latvieti, profesionālu sveču lējēju. Viņa sveces formu veidoja no smiltīm, grants, akmeņiem un allaž uzsvēra, cik nozīmīgs ir degļa resnums vai platums.
