Īrijas sēņu audzētāju pārstāvji viesojas dažādās Latvijas pilsētās, lai meklētu strādniekus, pagājušā gada izskaņā ziņoja mediji. Sēņu audzētāji solīja samaksu atkarībā no novāktā daudzuma. Vienīgās prasības, kas tika norādītas pretendentiem, – gatavība strādāt fizisku darbu un spēja darboties komandā. Neesot pat nepieciešams zināt angļu valodu. Iedzīvotāju interese bija liela, un tas liek bažīties par otru emigrācijas vilni.
Iveta Sila uz Angliju aizbrauca 2011. gadā, un, kā pati saka, pirmo mēnesi viss bija ideāli – darbs bija un nauda nāca. Ar aģentūras starpniecību viņa tika strādāt augļu fabrikā, kur bija jāfasē melones, apelsīni, mandarīni un citi augļi no Spānijas. Kārtīgi saģērbjoties, jo darbavietā bija auksti, viņa šķiroja derīgos augļus no puvušajiem. Pēc tam darba vairs nebija.
“Man bija, kur dzīvot, bet psiholoģiski tas bija nenormāli. Tas, ka nav darba, kad esi tur prom, dod pa nerviem. Man sākās nervu sabrukums. Vēl kas bija briesmīgi, ka visu laiku jāsēž pie telefona – jebkurā brīdī varēja piezvanīt un izsaukt uz darbu. Visu laiku esi stresā, aizej uz pilsētu, piezvana, un pēc 20 minūtēm jābūt darbā, nerēķinās ar to, ka ir brīvs,” atceras Iveta un atzīst, ka liels mīnuss bija arī angļu valodas nezināšana. “Anglis piezvana, ātri kaut ko nomurmina, ej nu saproti, ko viņš tur teica.”
Augļu fabrikā latviete strādājusi kopā ar spāņiem, portugāļiem un melnādainajiem, kuri bijuši slinki. Vēlāk trīs naktis pastrādājusi arī puķu fabrikā. “Nevarēja saprast, kāpēc visas rokas un seja ir grubuļaina. Tās puķes bija apsmidzinātas.”
Veidojas augoņi
Aptuveni mēnesi latviete gaidīja, lai bez starpniekiem tiktu strādāt šampinjonu fabrikā. Darbs tajās ir smags, lai gan viss ir atkarīgs no tā, cik fabrika modernizēta. Jāstrādā ātri, jābūt precīzam, jāsver un jākārto sēnes pēc lielumiem. “Gaiss tur ir mitrs, un ļoti daudziem metās visādi augoņi uz rokām un sejas. Aiziet pārtraukumā 10–15 minūtes, atnāk atpakaļ, un sēnes jau ir izaugušas. Uzlaiž siltumu un mitrumu. Pirmo reizi es vispār biju šokā. Piecas dienas audzē un tad visas vāc nost. Nostrādāju tur mazliet vairāk nekā divus gadus un nevienu reizi mājās nepārbraucu, jo zināju, ka atpakaļ nekad neaizbraukšu.”
Starp darba kolēģiem fabrikā bija lietuvieši, poļi, rumāņi, bulgāri. Kopumā uzņēmumā strādāja ap 300 darbinieku. “Rumāņi bija bezkaunīgi. Likām sēnes kastēs, un katram bija savs numurs. Tie pienāk, norauj nost un pieliek savu numuru klāt. Visi man apkārt bija gados jauni, es biju viena no vecākajām. Bulgāriem bija liela cieņa pret vecākiem cilvēkiem. “To nedari, mēs iznesīsim,” viņi teica. Poļi gan jau kā poļi. Visi ir kurvas, un viss. Viņi ir citādāki. Bija atsevišķi gadījumi, kad zaga sēnes un nestrādāja. Mums katram bija sava brigāde, un man palaimējās, jo strādāju kopā ar bulgāriem. Es vēl tagad ar viņiem kontaktējos,” raibo kolēģu kontingentu apraksta strādniece.
Maksāts pēc padarītā. Uzņēmuma vadība sekojusi līdzi tam, lai tiktu izpildīta norma. “Es jau pirmajā dienā, tikko piesēdos pie sēnēm, varēju izpildīt normu. Nezinu, kā man tas izdevās, bet poļu priekšnieki arī brīnījās. Lietuviešiem jau pēc mēneša pateica – paldies par darbu, mums nevajag tādus, kas nevar sagriezt. Es pelnīju 12–13 paundus stundā. Nogriezu savas un aizgāju vēl citiem palīgā.” Darba stundu uzskaite notikusi elektronizēti – nolasot darbinieku pirkstu nospiedumus, ierodoties darbā un dodoties prom. Apmaksātas tika arī svētku dienas, kas bija brīvas.
Stingri sanitārie apstākļi
Sēņu audzētavā šampinjoni bija sastādīti piecos stāvos un to novākšana bijis pārbaudījums mugurai. Drošība uzņēmumā tikusi ievērota ļoti stingri. Arī sanitārā puse bijusi ļoti stingra – telpās nedrīkstēja atrasties ar ielas apaviem, tie bija jānomaina pret speciāliem, kā arī bija izvietoti dezinfekcijas paklājiņi, jo sēnes ātri uzņem dažādas slimības.
“Man likās, ka tur vienmēr pēc kapiem smaržoja. Ejot iekšā cehā, bija jānomazgā rokas un jālieto dezinfekcijas līdzeklis, kā arī jāstrādā tikai ar cimdiem, kas ik pēc desmit minūtēm jāmaina, lai sēnes būtu tīras. Ja sagrieza pirkstu, tad uzreiz iedeva metālisko plāksteri, un tas bija jāatrāda, ka izmet atkritumos, nevis iekrīt kādā šampinjonu kastītē. Ja salūza nazis, tad bija jāparāda visas detaļas. Ja nebija visas, tad tās partijas sēnes pārlasa, pārskata un meklē.”
Pakošanas fabrikā bija ļoti auksts. Pa dienu bija trīs pārtraukumi, tos drīkstēja arī neizmantot un turpināt lasīt sēnes. “Svarīgi bija izpildīt viņu prasības – jābūt noteiktam svaram un sēņu izmēram. Ja kaut ko izdara nepareizi, tad aizrāda un ar trešo reizi no darba tiek atlaists. Ik pēc pusstundas staigāja cilvēki, kas pārbaudīja. Paņem kastīti un pārbauda, vai tajā ir 220 grami, nedrīkstēja būt ne vairāk, ne mazāk. Sēnes ir dažāda izmēra – mazās, kuras jāsasver pa 175 gramiem. Pie lielajām, brūnajām sēnēm cilvēki, kam bija veselības problēmas, strādāja ar mutes aizsegiem. Citi arī atteicās tur strādāt, bet priekšnieki arī nepiespieda; ja nevarēja, tad aizsūtīja uz citu cehu. Brīžiem priekšnieces bija noslēpušās aiz kastēm un uzmanīja, lai rokas būtu nomazgātas. Viņi arī iepirka sēnes. Atbrauca furgons ar sēnēm, attaisa vaļā, krāmē sēnes, un iekšā sēž bēgļi – trīs vai četri sīrieši. Tad visu lielo furgonu izmeta ārā, jo nevarēja zināt, cik ilgi tie cilvēki tur ir bijuši un ko darījuši.”
Ķīmija sabojā zobus
Atšķirībā no citiem, Ivetai dzīvošanas apstākļi bijuši ļoti labi, jo dzīvojusi kopā ar savas māsīcas ģimeni. Sieviete novēroja, ka lielākā daļa iebraucēju bija pa pāriem – draugs ar draudzeni, vīrs ar sievu, mamma ar meitu. Iemesli tam, kāpēc cilvēki devušies darbā uz ārzemēm, arī visdažādākie. Poļi strādāja, lai sakrātu naudu un Polijā varētu sev uzcelt māju. Jauni cilvēki strādāja, lai apceļotu pasauli, bet latvieši – pārsvarā lai nopelnītu un būtu līdzekļi, no kā dzīvot Latvijā. Citi vēlas saņemt arī Anglijas pensiju.
Pēc vairāk nekā diviem gadiem I. Sila nolēma atgriezties Latvijā. “Es biju laimīga, ka braucu mājās un nebija jāpaliek. Man jau teica, lai nebraucu, jo tik labu strādnieku nav nemaz tik daudz. Teica, lai braucu atpakaļ, ka mani paņemšot.”
Pēc darba šampinjonu fabrikā latviete norāda uz sēņu ķimizāciju – tās neesot nekāda ekoprece. “Krīt uz to, kas ir vārīgā vieta. Man, piemēram, tas vairāk iespaidoja zobus. Aizbraucu uz Ālandu salām lasīt ābolus, lai varētu ielikt zobus. Lasīt ābolus man patika. Tas ir pavisam citādāk – lasi svaigā gaisā ābolus, noguris esi, bet tas nogurums ir pavisam citādāks. Sēnes lasot, esi slēgtā telpā un mitrā gaisā.”
Par tiem, kuri plāno braukt darba meklējumos uz ārzemēm, sieviete saka – lai brauc un pamēģina – sajūt, ka tur ir ļoti smagi jāstrādā. Kā lielāko problēmu darbam ārvalstīs Iveta min situāciju, kad nav regulāra darba. “Ārzemēs arī ir jāstrādā no rīta līdz vakaram. Kāds domā, ka aizbrauks, viegli pastrādās piecas, sešas stundas dienā un noliks divus tūkstošus. Ja negribi strādāt, tad tur nav, ko darīt. Tad var tepat bumbulēt. Šķiet, ka tie, kas te nestrādā, nestrādās arī tur. Bet lai cilvēki brauc un pamēģina, uzreiz gribēs mājās! Nekur nav tik labi kā mājās.”
Viņasprāt, gados jaunākie cilvēki citādāk uz to visu skatās. Viņiem tur tusiņi, bāri, dzīve sit augstu vilni. Ja nekrāj un nav kaut kāda mērķa, piemēram, nopirkt dzīvokli, tad nauda tērējas ātri. Tomēr viņiem visbiežāk ir valodas zināšanas, kas var palīdzēt atrast labāku darbu. Sieviete aicina aprēķināt, cik ārvalstīs maksās dzīvošana, transports un cik daudz naudas aizies pārtikai. Viņa pastāsta, ka Anglijā pirkusi nocenotās preces. “Gāju pulksten astoņos uz veikalu, kad nocenoja preci, lai ieekonomētu. Pirmo gadu stāvēja un neviens nepirka, pirka tikai iebraucēji, pēdējo gadu jau paši angļi ķēra un nekautrējās.”
Latvijā I. Sila strādā par pavāri un uzskata, ka šis darbs ir ļoti smags, kā arī nav pietiekami atalgots. Novērots, ka neviens nevēlas strādāt par trīs eiro stundā garās darba stundas, kā arī svētkos. Par dzīvi Latvijā viņa saka: “Cilvēki Latvijā nedzīvo slikti – veikali pilni, cilvēki iet uz restorāniem un atstāj par vienu vakaru simts eiro.”
Koferos ved sāli un cukuru
Savā stāstā dalās arī Svetlana, kura strādāt uz ārzemēm aizbrauca 2006. gadā. “Meita pabeidza 9. klasi, aizgāja mācīties uz Rīgu, dēls dzīvoja patstāvīgi, vīru interesēja tikai alkohols. Es jutos ļoti vientuļa, biju izmisumā, kaut gan man bija darbs. Meitas krustmāte dzīvoja Ālandu salās, un es viņai kādreiz teicu: ja gadījumā kas, tad es labprāt aizbrauktu uz ābolu lasīšanas laiku. Viņa man piezvanīja un teica: “Tu vari braukt.” Un es teicu: “Cik esmu laimīga.”
Īstenībā pēc divpadsmit gadiem tā padomāju, ka ļoti nepareizi rīkojos. Visas problēmas neatrisināju, vienkārši atstāju un aizbraucu uz turieni. Būtībā es pametu bērnus, tāpēc arī brīnos, kā daudzi aizbrauc un atstāj mazus bērnus. Tas vispār ir šausmīgi.” Tomēr Svetlana atzīst, ka visus šos gadus ābolu lasīšana ir bijis viņas sirdsdarbs. Viņa atceras, ka pirmais gads Ālandās bijis tik silts, ka strādājusi gumijas zābakos un krūšturī. Nebija nevienas lietainas dienas, fantastisks laiks.
Sezona gāja uz beigām, kad citi strādnieki ieteikuši, ka jānostrādā vēl četri mēneši, tad varēs saņemt lielāku naudu. “Domāju, ko es darīšu, man Latvijā ir darbs. Aizgāju strādāt siltumnīcās pie tomātiem un gurķiem,” atceras Svetlana.
Bijis sarežģīti atrast, kur dzīvot. Saimniece solījusi, ka problēmu atrisinās. “Atceros, saimnieki mums atbrauca pakaļ. Neved uz karavānu, bet uz māju, kuru iesaucām par spoku māju. Saimniece izkrāmēja mūsu smagos koferus, un es skatos uz to māju un zinu, ka nemūžam tajā nedzīvošu. Tā arī pateicu. Es nevaru tajā pat ieiet. Mana draudzene saka: “Bet mēs taču esam atbraukušas strādāt.” Saimniece iekrāmēja smagos koferus atpakaļ, aizbraucām līdz karavānai. Tur nebija ne siltuma, ne ūdens, ne gāzes. Plika karavāna ziemā, tas bija janvāris. Saimniece saka: “Labi, dzīvosit karavānā.” Viņai bija bezizeja, nebija, kas strādā. Saimnieces vīrs skrēja un nesa mums spilvenus un segas, viņa mums bļodas, traukus un pieslēdza siltumu. Tā mēs tur sākām dzīvot. Mums it nekā nebija. Pirmajā gadā vedām līdzi gan sāli, gan cukuru, jo nebija naudas, lai varētu tur iepirkties. Visu vedām, tas bija šausmīgi. Atceros, ka autobusā šoferi prasīja: “Jūs tur akmeņus vedat?””
Tautieši – neatsaucīgi
Svetlana uzskata, ka cilvēkam ir jāpalīdz, it sevišķi svešumā, kur neko nezini. Pati piedzīvojusi situāciju, kad latviete, kura dzīvojusi “spoku mājā”, atteikusi palīdzību. “Mana draudzene aiziet pie viņas un palūdz, vai nevar aizdot vienu gāzes balonu, jo ir svētdiena un nevaram nopirkt. Un viņa atbildēja: “Kad es atbraucu uz ārzemēm, tad par mani arī neviens nerūpējās, un tagad jūs pēkšņi izdomājāt, ka jums vajag gāzes balonu.” Draudzene atbrauc atpakaļ un saka: “Mums nebūs, kur uztaisīt ēst.” Es nevarēju saprast, kā tas ir, ka citam divi gāzes baloni, bet nevar aizdot. Mums tas svešumā bija šoks. Atceros, ka mana draudzene šausmīgi raudāja.”
Siltumnīcās Svetlana nostrādāja pusotru gadu. Dzīve bez ērtībām ārzemēs nebija nemaz tik salda. Ūdens uz mitekli tika nests kannās, mazgāšanās notika siltumnīcās un arī tik, cik var uzliet sev virsū spaini. Latvietes lūgušas saimniecei palīdzību, un viņa divas reizes nedēļā atļāvusi nomazgāties savas mājas dušā. Tualete bija ierīkota mežā. Vēlāk tika atvestas metāla karkasa mājas, kur celtnieki pārģērbjas. “Dzīvoju pļavā, kurā buļļi ganās un stāv divi zilie konteineri. Ar vienu strādnieci tur sataisījām puķu dobes. Kādu mēnesi nepievienoja kanalizāciju. Kad pievienoja ūdeni un visu pārējo, tad vīrs, meita un māsa brauca ciemos un es viņiem teicu, lai ņem līdzi gumijas zābakus. Viņi prasa: “Kā gumijas zābakus?” Jā, pie mums tajā pļavā nemaz nevarēja tikt bez gumijas zābakiem. Tad sapratu, ka vairāk negribu to vientulību. Uz veikalu arī nevar tikt. Ja palūdza, tad kāds aizveda; ja ne, tad ar riteni braucām desmit kilometrus.” Visus ārzemēs pavadītos gadus latvietei nebija ne televīzijas, ne radio. Klausījās tikai CD atskaņotāju.
“Esi vergs un melnstrādnieks”
Pienāca brīdis, kad Svetlana saprata, ka brauks mājās. Uzteica darbu, taču saimnieks teicis tā: “Atlaižu tikai ar tādu norunu, ka brauksi mājās, nevis paliksi uz šīs salas.” Sieviete piekritusi, taču tad viņai piezvanījuši. “Paziņa teica: “Es sarunāju tev darbu, tu atkal vari nākt lasīt ābolus.” Teicu, ka esmu nolēmusi braukt mājās, bet varbūt šo sezonu vēl varu. Un tā nostrādāju desmitarpusi gadus pie āboliem.”
Visi strādnieki – tajā laikā astoņi cilvēki – dzīvoja lielā divstāvu mājā. Dzīvoja draudzīgi, mācēja dalīties ar pārtiku, kopā gatavoja gan pusdienas, gan vakariņas. Ja zivis saķēruši, tad tās kopīgi pagatavojuši, valdījusi kopīguma sajūta. Viens par otru cīnījies un domājis. Latviete nodomājusi, ka ir arī labi cilvēki pasaulē. Tad sākuši viens pēc otra braukt mājās.
Sākušās problēmas ar veselību. “Kad es stāstu, ka tur sabojā veselību, tad man saka, ka šeit arī sabojā. Bet mājās, man liekas, nav tik traki kā svešumā. Kad saproti, ka esi uz salas un, ja notiek kaut kas, nekur netiec… Ne lidmašīnas, ne tilts, neko nevar izdarīt un esi bezspēcīgs. Dzīve paiet ritmā – darbs–mājas–darbs–mājas. Pirmajos gados, kad tur aizbraucu, man bija mērķis – jāpalīdz meitai mācībās, dēlam, vēl kaut kas. Tad iestājas tukšums. Tagad domāju – ārprāts, divpadsmit gadi! Ko no tā esmu ieguvusi? Kaut kāda mācība jau ir, bet vai es esmu dzīvojusi to dzīvi, ko esmu vēlējusies? Noteikti nē. Vientulības sajūta ir šausmīga. Tie, kas ar ģimenēm aizbrauc, īpašumus pērk, bet vienam dzīvot – tas ir nenormāli. Naudas dēļ cilvēki ļoti saiet naidā. Nav cieņas vienam pret otram, ir pazudušas garīgās vērtības. Ko es pa šiem gadiem esmu zaudējusi un arī ieguvusi? Esmu palikusi stiprāka, bet vai tas bija to vērts? Biju prom no ģimenes un būtībā visu esmu zaudējusi. Es zaudēju savu dzīvesvietu, man ģimene ir sabrukusi. Liekas, ja es būtu kopā bijusi, tad viss būtu citādāk. Dzīvoju tādos apstākļos un dēļ kā? Nezinu. Īstenībā uzņēmēji tur ir tādi paši kā šeit – tu esi vergs un melnstrādnieks.”
Latviete atzīst, ka sākumā, ciemojoties Latvijā, bija izmisums, jo katru reizi bija zināms laiks, kad jādodas atpakaļ. Iestājusies pat panika, un sākusies sevis šaustīšana, kā ir pareizi. Viņasprāt, darbu Latvijā atrast var. Galvenais – ka esi mājās un ir, kur dzīvot. “Ja man tagad pateiktu, ka jābrauc un atkal divpadsmit gadi jāstrādā, nemūžam nebrauktu. Lielākā daļa brauc uz ārzemēm tāpēc, ka ir visādi kredīti, bērni iet skolās. Cilvēkiem Latvijā ir nauda – visi ceļo, ar kādām mašīnām brauc. Jo krutāks televizors, telefons, mašīna, jo mēs vairāk sevi izrādām. Būtībā galīgi tukšs tas viss,” domā Svetlana.
