223. turpinājums. Bet nu iznāca tā, ka karadarbība tur ilga veselu mēnesi, nodega vai sagruva lielā puse visu ēku, divas baznīcas ieskaitot.
223. turpinājums
Bet nu iznāca tā, ka karadarbība tur ilga veselu mēnesi, nodega vai sagruva lielā puse visu ēku, divas baznīcas ieskaitot. Faktiski visriņķī Ērgļiem kādu desmit kilometru rādiusā ceļmalās neredzēja neviena vesela koka — šķembu un ložu apcirsti zari vien rēgojās. Kara stratēģi var spriest par šāda pavērsiena visiem “par” un “pret”, bet zemniekam jebkurā situācijā bija viena galvenā doma: kaut nebūtu postījumu. Protams, tie, kuri devās trimdā, domāja citādi. Bet faktiski lielā kara iznākums tik un tā bija jau izlemts, tāpēc palicējiem milzīgie postījumi likās lieki un nesaprātīgi. Un cik gan tūkstošu cilvēku dzīvību abās frontes pusēs tiktu aiztaupīts, ja vien dažiem ģenerāļiem nebūtu bijušas pārāk šauras pieres un pārāk notrulinātas sirdis.
Tā nākamajā dienā valdīja klusums, tēvs sūtīja mani uz pagastmāju, lai palūkojot jaunākās avīzes. Jo pienotava vairs nedarbojās, tāpēc arī tur ierīkotās pastkastītes neviens vairs neizmantoja. Tēvam pašam bija bīstamāk staigāt apkārt, bet sīku puiku jau neviens neaiztiks.
Jau “Zeltkalnu” ceļu krustojumā varēja redzēt pirmo sadegušo tanku. Tieši pretī mazajai smēdītei, kur es pirms pāris mēnešiem biju gājis ar grozu pie kalēja, lai samainītos ar trušu papučiem, jo tēvs bija sarunājis kādu jaunu šķirni. Pat pa gabalu varēja just smirdoņu, kas nāca no lūžņu kaudzes, jo gandrīz visos tankos bija sadeguši cilvēki.
Steigā pagājis garām vēl vienam tērauda izdegulim, iegriezos pagastmājā, kur tāpat valdīja klusums. Lielajā istabā, kur parasti sēdēja rakstvedis Pēteris Pļaviņš, mūsu kaimiņš, uz palodzēm sēdēja divi vīri un klusināti sarunājās. Pazinis kaimiņu, vērsos pie viņa ar savu lūgumu. Jā, te jau esot kādu triju dienu “Tēvijas”, pajauca kaudzi un iedeva man prasīto. Diebu ar skubu atpakaļ, jo zināju, cik ļoti tēvs gaida katru kripatiņu jaunāko ziņu. Kaut neviens īsti neticēja tam, ko kara laikā raksta “melu lapas”, ikviens jau bija iemācījies lasīt starp rindiņām.
Atliek apbrīnot tā laika reportieru operatīvo rīcību, jo par iepriekšējā pievarakē notikušo kauju jau bija plašs materiāls ar treknu virsrakstu pāri visai otrai lappusei: “Tanku kapsēta pie Ērgļiem.” Daudz fotoattēlu, starp kuriem īpaši interesants likās viens, kurā redzami divi kopā saķērušies un kopā “miruši” tanki — saslējušies kā mežonīgi mustangi uz pakaļkājām viens pretī otram. Tāds skats bijis redzams netālu no Kaķaraga kroga, kur krievu tanks mēģinājis taranēt raibo vācu “tīģeri”. Patiešām — saķērušies nāves cīniņā. Rudenī šo skatu vairs nevarēja aplūkot, jo atelpas brīdī vācieši savu lūzni bija aizvākuši.
(Turpmāk vēl)
