Migrācijas krīzes situācijā vienaldzīgo nav

Par Baltkrievijas migrācijas krīzi un notikumiem uz Baltkrievijas–Latvijas robežas jau dzirdam vairāk nekā pusgadu. Sabiedrība saistībā ar to nepaliek vienaldzīga, pat dzīvojot attālāk no krīzes skartās valsts robežas jeb notikumu epicentra. Situācija pasaulē ir tik trausla un nestabila, ka nav pat zināms, kad un no kurienes var nākt jauns migrācijas vilnis Eiropas virzienā.

Saprotams, ka Latvijas austrumu robeža ir ne tikai vārti uz plašo kaimiņzemi Krieviju un Baltkrieviju, bet tā ir arī Eiropas Savienības (ES) ārējā robeža.

Šobrīd uz Latvijas–Baltkrievijas robežas nelegālās migrācijas riski saglabājas augsti, taču Valsts robežsardze seko līdzi aktuālajai situācijai un vērtē visus iespējamos riskus.

Jābūt gataviem rīkoties

“Tāpat kā visi sekojam līdzi situācijai un norisēm pasaulē, apzināmies, ka vienmēr ir jābūt gatavībā reaģēt atbilstoši situācijai (pēc algoritma ārkārtas situācijā), vajadzības gadījumā dodoties arī palīgā citiem. Iesaistāmies, cik atļauj resursi. Pašā krīzes sākumā tikām piesaistīti darbam uz austrumu robežas, lai palielinātu kapacitāti tur. Tas gan bija tikai uz neilgu brīdi, jo, kā zinām, tika ieviesta pastiprināta robežas kontrole, mobilizēti dienesta resursi zaļās robežas uzraudzībai, piesaistot zemessargus un citus drošības spēkus,” norāda Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes Vidzemes II kategorijas dienesta priekšnieks majors Sandis Cipruss.

Viņš atzīmē, ka imigrācijas kontroles nodrošināšana šobrīd ir pamatuzdevums. “Taču, kas attiecas konkrēti uz Vidzemes pusi, tādi gadījumi, kad imigranti, kas būtu šķērsojuši nelegāli Igaunijas ārējo robežu un būtu konstatēti šeit pie mums – Igaunijas robežas –, pēdējos gados nav bijuši. Tādi gadījumi bija pirms vairākiem gadiem, un tie nekādi nav saistīti ar šī brīža krīzi. Atceramies, ka tie bija vjetnamieši, kuri galvenokārt izmantoja Krieviju, Latviju un Igauniju kā tranzītvalstis, lai sasniegtu Poliju,” atsauc atmiņā S. Cipruss un saka, ka šajā ziņā pieredze un zināšanas darbā ar nelegāliem robežšķērsotājiem ir pietiekami liela.

Viņam ir bijusi zināma pieredze un saskarsme darbā ar nelegālajiem robežšķērsotājiem. “Esmu strādājis vairākās Eiropas valstīs, kur tieši nodarbojos ar šo cilvēku reģistrēšanu, atpazīšanu, iztaujāšanu, kur parasti 99 procentos gadījumu ir atklājies, ka Eiropas Savienībā viņi ir iekļuvuši ar pārvadātāju palīdzību, kuri par šādu pakalpoju saņēmuši atlīdzību. Šo situāciju pirms dažiem gadiem labi atspoguļoja Ivars Zviedris dokumentālajā filmā “Valkātājs”. Lai gan bija cilvēki, kas apgalvoja, ka tā uz mūsu robežām nenotiek. No pieredzes savā darbā varu pateikt droši, ka viss atspoguļotais atbilst patiesībai. Lai gan Baltkrievijas gadījumā ir nedaudz citādāk, bet tur arī ir savs virzītājs, un tas, ja tā var teikt, ir valstisks grūdiens, jo no Baltkrievijas teritorijas pret Lietuvu un Latviju tiek veikts hibrīdkarš, uzbrukums, kurā munīcija ir dzīvi cilvēki,” pamato S. Cipruss.

Apjautājoties, kāda ir iedzīvotāju attieksme pret patvēruma meklētājiem, viņš neņemas spriest, vien uzsver, ka cilvēkiem nereti ir izveidojies nepareizs priekšstats, jo, lai to varētu pateikt, ir jābūt pamatotai, reālai pieredzei ar patvēruma meklētājiem. “Šobrīd Vidzemē nav, kur iedzīvotājiem šo pieredzi gūt. Nav mums te tādu patvēruma meklētāju centru. Lai varētu izteikt kādu spriedumu par citas mentalitātes iedzīvotājiem, ir vajadzīgs kāds tiešāks kontakts, lai pateiktu konkrētu verdiktu par migrantiem kā tādiem,” tā S. Cipruss.

Tiesa, izskanējis, ka jaunu patvēruma meklētāju izmitināšanas filiāli iecerēts izveidot Alūksnes novada Liepnā, tas nozīmē, ka gribot negribot tās puses sabiedrībai gan ar patvēruma meklētājiem tomēr būs vairāk saskarsmes un laika gaitā arī daudz objektīvāka attieksmes vērtējuma.

Nupat klajā nācis interesants pētījums, kurā atklājas, ka šī krīze ir saasinājusi Latvijas sabiedrības noskaņojumu pret imigrantiem. Par to liecina Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) veiktā pētījuma dati. Pētnieki minētās tendences saista ar Baltkrievijas radīto migrācijas krīzi uz robežām ar Eiropas Savienības valstīm.

Pēta iedzīvotāju attieksmi pret imigrantiem

Pētījumā “Migrācijas krīze uz Eiropas Savienības un Baltkrievijas robežas stratēģiskie naratīvi un Latvijas sabiedrības attieksme” tika salīdzinātas Latvijas sabiedrības domas par nelegālo imigrāciju pirms un pēc Baltkrievijas migrācijas krīzes. Pētījuma autori ir LU FSI institūta pētnieki Mārtiņš Kaprāns un Andris Saulītis.

A. Saulītis pastāstīja, ka faktiski tie ir bijuši divi pētījumi, kur pirmā pētījuma dati vākti 2021. gada jūnijā, un tajā piedalījās 5803 respondenti. Bet otrs pētījums noticis aizvadītā gada nogalē, un tajā atbildes snieguši 4380 iedzīvotāji.

Pētījumā iezīmējas, ka 2021. gada decembrī, salīdzinot ar 2021. gada jūnijā ievāktajiem datiem, daudz vairāk Latvijas iedzīvotāju nepiekrīt apgalvojumam, ka migrantiem jābūt tādām pašām tiesībām uz labklājību kā Latvijas iedzīvotājiem. 2021. gada jūnijā 24% iedzīvotāju nepiekrita šim apgalvojumam, bet 2021. gada decembrī – jau 40%.

Tātad migrācijas krīze ir saasinājusi pretimigrantu noskaņojumu un imigrācijas nozīmi politiskajā dienaskārtībā. Šajā pētījumā atklājas dažādas tendences, piemēram, jaunāko respondentu grupā tiek novērota vislielākā atvērtība jeb atbalsta pieņemšana imigrantu uzņemšanai mūsu mītnes zemē. “Ja pētījuma datus analizējam pa reģioniem, tad skaidri redzam, ka, piemēram, Latgalē ir vislielākais procentuālais pārsvars, ka mūsu valstī nevajag uzņemt nevienu patvēruma meklētāju. Proti, tā atbildējuši 52% respondentu. Tas arī nav pārsteidzoši, jo tur cilvēki dzīvo vistuvāk robežai ar Baltkrieviju. Tur parādās arī viskategoriskākā attieksme. Turpretī Rīgā tie ir 39%, kas ir līdzīgi kā Vid­zemē, kur šis rādītājs ir 36%. Tātad Vidzemē šī attieksme ir pati pozitīvākā un visai pielaidīga,” min S. Saulītis un teic, ka mazākumtautību vidū kopumā raksturīga draudzīgāka attieksme pret imigrantiem.

Papildus ir palielinājušies stereotipi, ka imigranti rada noziedzības risku un palielina terorisma draudus. Pērn jūnijā 46% iedzīvotāju piekrita apgalvojumam, ka imigrantu klātesamība palielina noziedzības un terorisma draudus, bet decembrī šim apgalvojumam piekrita jau 55% iedzīvotāju.

Lielākā daļa respondentu jeb 61% reaģēja pozitīvi uz Latvijas valdības lēmumu izbūvēt žogu gar Latvijas–Baltkrievijas robežu, kas varētu palīdzēt apturēt patvēruma meklētājus no nelegālās Latvijas robežas šķērsošanas.

44% latviešu uzskatīja, ka ir nepieciešams pastiprināt Eiropas Savienības ekonomiskās sankcijas pret Baltkrieviju, kamēr 17% mazākumtautību pārstāvji neatbalstīja sankciju pastiprināšanu. Turpretim 46% mazākumtautību pārstāvju uzskata, ka tieši jāsamazina ekonomiskās sankcijas, kamēr tikai 14% latviešu piekrīt šim uzskatam.

Lielākā daļa latviešu jeb 68% negatīvi vērtē Aleksandru Lukašenko kā Baltkrievijas prezidentu, kamēr mazākumtautības pārstāvju 42% gadījumu vērtē viņu pozitīvi, bet 34% nesniedza vērtējumu.

Pētnieki minētās tendences saista ar Baltkrievijas radīto migrācijas krīzi uz robežām ar Eiropas Savienības valstīm, uzsverot, ka migrācijas krīze ir ģeopolitiska, bet tā nemaina Eiropas Savienības atvērto migrācijas politiku. “Pērn vasarā, pirms vēl bija sākusies Baltkrievijas imigrācijas krīze, mēs aptaujājām iedzīvotājus, kādas ir viņu domas un attieksme pret imigrāciju, ja to skaidro ar ekonomiskiem apsvērumiem un ieguvumiem vai humanitāriem apsvērumiem. Jau tobrīd bija novērojams, ka šie humanitārie argumenti patiesībā Latvijas sabiedrībai rada atturīgāku attieksmi pret imigrācijas politiku un veicina aizspriedumus. Par to pārliecinājāmies arī tad, kad analizējām otrā pētījuma rezultātus, kad krīze uz robežas jau bija izveidojusies. Jo būtībā tas, kas notiek uz Baltkrievijas robežas, ir humanitāra krīze. Tāpēc manāmi pieaudzis respondentu skaits, kas Baltkrievijas migrācijas krīzes rezultātā saasinājis iedzīvotāju pretimigrācijas noskaņojumu, ko redzam arī savā pētījumā,  arī tad, ja, uzdodot jautājumus, tādu Baltkrievijas migrācijas krīzi nemaz nepieminējām. Cilvēki paši veido attieksmi, un pētījumā mēs redzam, ka tā nav visai pielaidīga attiecībā pret imigrācijas tēmu,” papildina A. Saulītis. Tomēr viņš uzsver, ka pētījums dod apstiprinājumu tam, ka ir jēga un nepieciešamība skaidrot notiekošo pierobežā, jo vienlaicīgi robežkrīze mazina iedzīvotāju vēlmi pēc selektīvas imigrācijas politikas, patvērumu piešķirot tikai tiem, kuriem ir augstāka kvalifikācija, tomēr tā arī vairo aizspriedumus pret imigrantiem. “Latvijas aktīvas rīcības izcelšana mazina noslēgtību un vairo atvērtību, pieļaujot lielāku patvēruma meklētāju uzņemšanu nekā gadījumos, ja uzsver Eiropas Savienības vai Baltkrievijas darbības krīzes risināšanā,” secinājuši pētnieki.

Šo pētījumu daļēji finansē Eiropas Parlaments, un to īsteno Sociālo attiecību pētījumu centrs sadarbībā ar LU FSI.   

UZZIŅAI

Kopš 2021. gada 10. augusta kopumā no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas ir atturēti 6260 cilvēki. (Dati uz 22.02.2022.)

Kopš ārkārtējās situācijas ieviešanas humānu apsvērumu dēļ nav liegta valsts robežas šķērsošana 143 cilvēkiem, savukārt kopumā pērn un šogad aizturēti 495 valsts robežu nelikumīgi šķērsojuši trešo valstu pilsoņi.

Avots: Valsts robežsardze

VIEDOKLIS

Ivars Ijabs, Eiropas Parlamenta deputāts (“Attīstībai/Par!”):

– Līdzīgi kā daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis robežu apsardzības un nelegālās imigrācijas jautājumā, arī Latvija vēsturiski ir bijusi visai optimistiska, kam mūsdienās vairs nav nekāda pamatojuma. Jāņem vērā, ka Eiropai ar robežām vispār ir savdabīgas attiecības. Proti, Eiropas Savienība ir veidota, lai atvērtu robežas, lai dzīvotu atvērtā telpā. Ir skaidrs, ka, lai mēs varētu turēt atvērtas iekšējās robežas, mums ir rūpīgi jāsargā ES ārējās robežas. Tā situācija, kas sākās pagājušajā gadā, ir pietiekami unikāla, tādēļ ka pirmoreiz nākas saskarties ar situāciju, kad cilvēku plūsma tiek izmantota kā kara ierocis, turklāt darot to piespiedu kārtā, grūžot cilvēkus pāri robežai, šādā veidā cenšoties destabilizēt mūsu valsti, mūsu robežsardzi, drošības sistēmu, sabiedrisko domu. Līdz ar to ir skaidrs, ka Eiropai sava attieksme pret šo ārējo robežapsardzību ir jāmaina. Patiesībā šiem mērķiem – ārējās robežas apsardzībai – jau tiek novirzīta arī nauda no kopējiem ES fondiem. Jau pērnā gada nogalē šis lēmums tika pieņemts. Tagad arī pašiem ir jāizdara elementāras lietas, tostarp ir jāpabeidz ārējās robežas izbūve. To nevajadzētu vilkt garumā. Latvijas valdība, īpaši Iekšlietu ministrija, rīkojas pareizi – meklē finansējumu iekšējos nacionālajos resursos, lai ar tiem varētu strauji iet uz priekšu robežas izbūvē. Šobrīd ir panākts, ka šis robežas izbūves plāns ir faktiski padarīts par nacionālas nozīmes projektu, ko īsteno VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, tātad tas liek domāt, ka robeža mums tiks sakārtota tuvāko pāris gadu laikā.

Robežapsardzība šobrīd ir prioritāte, jo nekādā ziņā nav pieļaujama situācija, ka, nekontrolēti vai nelegāli šķērsojot robežu, cilvēki nonāk mūsu valstī. Ja kādam ārvalstniekam ir tiesības uz patvērumu, tad viņš var nākt un legāli prasīt šo patvērumu, nevis līst cauri purviem un pārkāpt likumu, lai iekļūtu Eiropas Savienībā. Un būsim godīgi, lielākajai daļai cilvēku jau nav mērķis uzkavēties Latvijā, viņi tiecas nokļūt, piemēram, Vācijā vai Zviedrijā. Migrācija kā tāda ir katras valsts iekšējs jautājums, ar kādiem noteikumiem viņi pie sevis uzņem imigrantus, kādā veidā atbalsta vai neatbalsta šos cilvēkus. Lai gan patvēruma politika Eiropas Savienībā ir kopēja, tā diemžēl nestrādā tā, kā savulaik bija plānota, jo solidaritāte Eiropas valstu starpā ir salīdzinoši maza. To ļoti labi redzējām 2015. gadā Sīrijas krīzes gadījumā saistībā ar palīdzības sniegšanu bēgļiem, kur daļai ES dalībvalstu bija ierobežota vēlēšanās jeb nevēlēšanās iesaistīties šo jautājumu risināšanā.

Tas, ko mēs redzam šobrīd – Baltkrievija jau de facto tiek integrēta Krievijas teritorijā, vismaz militārā aspektā noteikti. Šī iemesla dēļ tas nebūtu nekas pārsteidzošs, to, ko esam piedzīvojuši no Baltkrievijas puses, tikpat labi kādā brīdī varam piedzīvot no Krievijas Federācijas puses. Tas nozīmē, ka jābūt gataviem arī šādam scenārijam.

Migrācija ES šobrīd ir kā tāds karsts kartupelis, ar kuru neviens nevēlas nodarboties, bet tajā pašā brīdī saprotot, ka to nāksies darīt.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju.