Šovasar Valkas pagasta Saieta nama “Lugažu muiža” deju kolektīva “Spriņģi” dejotājiem viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija brauciens uz Turciju. Dejotāji, pārstāvot Valkas novadu, piedalījās 2. Tūrisma festivālā. Tas notika no 7. līdz 10. jūlijam.
Pašvaldībai draudzība un sadarbība ar Mersinas provinci aizsākās 2015. gadā pēc novada domes priekšsēdētāja Venta Armanda Kraukļa un pašvaldības darbinieču – Ingunas Mednes un Zanes Brūveres-Kvēpas – darba vizītes vienā no lielākajām Turcijas provincēm. Mersinā dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju.
Dejotāji mājās atgriezās ar spilgtām atmiņām par piedzīvoto un redzēto. Par kolektīva pirmo braucienu piecu gadu darbības laikā un uzstāšanos ārpus Latvijas robežām “Ziemeļlatvijai” pastāstīja dejotājas Inga Aleksejeva un Inguna Medne. Viņa bija arī oficiālā Valkas novada domes pārstāve. Inguna stāsta, ka uz festivālu aizlidoja četri pāri, jo, atklāti sakot, piedāvājums nāca pavisam negaidīti, izlemt par braucienu vajadzēja dažu dienu laikā. Dejotāji pateicas visiem darba devējiem, kuri bija saprotoši un atbalstīja savējos darbiniekus. Inguna spriež, ka iespēju robežās ir jāatbalsta sadarbības partneru aicinājumi, jo, ja kolektīvam pašam būtu jāmaksā festivāla izdevumi – dzīvošana viesnīcā un ēšana – piedalīšanās nebūtu iespējama. Turklāt novada dome grasās parakstīt pilsētu sadraudzības līgumu starp Valku un Mersinas provinces pilsētu ar visnotaļ sarežģītu nosaukumu – Amļailje (Ģamliyayla). Pagaidām sadraudzības līgumu nevar parakstīt, jo Turcijas valdība neļauj no valsts izbraukt augstām amatpersonām, bet ar laiku situācija var mainīties un līgums tiks parakstīts. Tas nozīmē, ka “Spriņģi” ar savu piedalīšanos festivālā apliecināja, ka latvieši ir gatavi draudzībai ar Turciju. Tas pavērs iespējas ne tikai pašdarbības kolektīviem, bet arī skolēniem, sportistiem un novada cilvēkiem pabūt Turcijā un otrādi – ciemiņus uzņemt pie sevis.
Abas dejotājas stāsta, ka Turcijā joprojām ir diezgan nemierīga politiskā situācija. Latvieši uz katra soļa jutuši, ka gādā par viņu drošību un labsajūtu. Kas abām licies neparasti – turki ar citu valstu pārstāvjiem atklāti nerunā par notiekošo, jo tā skaitās tabu tēma. Taču latvieši, uzturoties Kizkalesi, pabija īstenā Turcijas pilsētas vidē. Tur ir salīdzinoši maz tūristu, jo Kizkalesi nav tūrisma pilsēta. Ir diezgan interesanti, ka turki savus politiķus tur bezmaz vai elku godā. Reizēs, kad festivāla dalībniekiem bija jāsagaida Mersinas apgabala mērs, viņš mierīgi varēja savu vizīti nokavēt stundu, bet visi pacietīgi gaidīja. Inguna šo atšķirību starp turkiem un latviešiem ievērojusi ne vienu reizi vien, ciemojoties Austrumu valstīs. Proti, neviena tikšanās un koncerts nesākas laikā.
“Nav viegli karstā saulē stāvēt tautas tērpos un gaidīt svarīgo vīru. Pēc viņa ierašanās visi augsto kungu apkalpo, pēc tam viņš visiem paspiež roku un dodas tālāk savā misijā,” atceras festivāla dalībnieces. Taču, neskatoties uz šiem dzīves sīkumiem, dejotājas ir gandarītas, ka tik mazā sastāvā spēja sagatavot programmu ar 12 dejām. Viņas atzīst, ka turki skaļi plaudējuši pēc jestriem un priecīgiem dančiem. “Spriņģu” dejotājas īpašu uzmanību jutušas arī tāpēc, ka ir atšķīrušās no pārējiem ar izskatu un matu krāsu.
Pēc atgriešanās mājās kolektīvs nedaudz ievilks elpu un sāks gatavoties jaunajai deju sezonai. “Spriņģiem” ir stingri nosprausts mērķis nākamgad piedalīties lielajos Dziesmu un deju svētkos. Ja būs lemts, arī vēl kādu reizi aizdoties uz citu valsti un pierādīt, ka latvieši ir lieli dejotāji.
