Tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” dalībnieces, gluži tāpat kā visi pārējie pašdarbnieki, gatavojas kultūras nama 80 gadu jubilejas svinībām.
Tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” dalībnieces, gluži tāpat kā visi pārējie pašdarbnieki, gatavojas kultūras nama 80 gadu jubilejas svinībām. Šim notikumam nav ieplānota vērienīga izstāde, taču rokdarbnieču klātbūtne izremontētajā foajē telpā būs jūtama.
Studijas vadītāja Inese Pētersone kultūras namu salīdzina ar skaistu vāzi, kura uzspodrināma un rūpīgi kopjama ne tikai no ārpuses. “Vēlos, lai mēs – tie kolektīvi, kuri te mīt un darbojas, – būtu kā skaisti ziedi, turklāt allaž mainīgi un interesanti, nevis plastmasas puķes. Kultūras namam vienmēr vajadzētu būt gatavam uzņemt radošus un darboties gribošus cilvēkus, lai cik viņu arī būtu. Vāzei vienmēr jābūt ziedu pilnai. Kurš gan nepriecājas par labi sakārtotu ziedu pušķi. Savukārt kultūras nama administrācijai ir jābūt tam stratēģim un ziedu kārtotājam, kurš redz procesu kopumā gan pulciņu, gan atsevišķu pasākumu un pilsētas kultūras dzīves līmenī. Jo vairāk dažādu kopu un grupu te darbosies, jo bagātāki būsim,” nešaubās I. Pētersone.
Palīgtelpu kambaros darbi nav jāmeklē
“Man ir prieks, ka visi darbi, kurus aizvedam uz Vislatvijas lietišķās mākslas izstādēm, allaž ir iekļauti ekspozīcijā. Parastā prakse ir tāda, ka izstāžu iekārtotāji izvēlas sev tīkamus un iecerētajai noskaņai atbilstošus darbus. Izbrāķētie pēc tam parasti jāmeklē kādā no palīgtelpu kambariem. Varbūt, ka mēs iesniedzam pieticīgu darbu skaitu, taču no kaudzē sakrautajiem savējos meklēt nav nācies,” gandarīta studijas vadītāja I. Pētersone. Studijas dalībnieki ir piedalījušies visās lielajās republikas izstādēs.
“Saulītes” vadītāja uzskata, ka nav vērts sadrumstaloties un savā pilsētā veidot daudzas mazas izstādes. Skatītājiem interesantākas varētu būt lielākas, turklāt šauri tematiskas ekspozīcijas. Tiesa, šādi projekti ir laikietilpīgi. Studijas dalībniecēm roku ir tieši tik, cik to patiešām ir un katrai jau arī ir savas personīgās intereses un darbs izvēlētajā žanrā.
Vadītāja atzīst, ka īpašs stimuls darbam ir noorganizētie braucieni uz ārzemēm. Mazās Ziemeļlatvijas pilsētiņas Valkas vārdu “Saulītes” daiļamata meistari savos darbos ir aiznesuši tālu pasaulē – uz Igauniju, Ungāriju, Šrilanku, Vāciju, Beļģiju, Slovākiju, Franciju.
Jau kaļ plānus pusgadsimta jubilejai
“Jau tagad esam sākuši kalt plānus, lai cienīgi atzīmētu studijas pusgadsimta jubileju. Tā būs pēc diviem gadiem. Centīsimies sakopot visus veco un jauno dalībnieku spēkus, lai šis brīdis visiem paliktu atmiņā uz ilgu laiku,” stāsta I. Pētersone. Pašlaik gan visi resursi jākoncentrē nākamā gada Dziesmu un deju svētkiem veltītajai izstādei Rīgā. Jau maijā ieplānota tautastērpu izstāde. Tur iecerētas arī vairākas radošās darbnīcas. Centrālās izstādes atklāšana iecerēta jūlija sākumā vienlaikus ar pārējo svētku norisi. Tā būs apskatāma visu mēnesi, iespējams, Latvijas Dzelzceļa muzejā, kas atrodas visnotaļ tālu no pilsētas centra – Pārdaugavā. Inese ironizē, ka tikai dzelzceļa sliežu iekārtošana un bānīša kursēšana uz šo vietu varētu nodrošināt to skatītāju skaitu, kāds parasti apmeklē Dziesmu svētku lietišķās mākslas izstādes, piemēram, Pēterbaznīcā vai Ķīpsalā. Tiesa, svētku laikā Rīgā dzīve mutuļos un virpuļos, tāpēc ērtas telpas vajadzīgas visiem, un katrs jau to deķīti velk uz savu pusi. Domājams, ka drīz par īstu kultūras centru veidosies spīķeri Centrāltirgus rajonā.
Jautāta, vai tautā nav jūtama intereses zaudēšana par lietišķās mākslas studiju darbu, salīdzinot ar Atmodas laiku pirms gandrīz 20 gadiem, I. Pētersones atbild, ka lielā mērogā tas ir acīmredzami, taču ir gana plašs cilvēku loks, kuram šī kultūras segmenta daļa allaž būs nepieciešama un interesanta. “Saistībā ar pēdējo gadu politiskajiem notikumiem, tauta ir piedzīvojusi tik daudz vilšanos. Jo īpaši par tautas mākslas turpmāko virzību. Tas ir tik neglīti, ka valdošā elite ir nozaimojusi un izšķīdinājusi viscēlākos mērķus un nodomus. Skatot Rīgas virzienā, man ir sajūta, ka tuvojas un nepieciešama jauna tautas atmoda un ar to saistīti pasākumi,” norūpējusies studijas vadītāja. Viņa uzskata, ka tas ir saistībā arī ar tautas mākslu.
Pēc 1990. gada, rodoties jaunai ekonomiskajai situācijai valstī, ir izteikti jūtama daiļamatnieku skaita samazināšanās. Tomēr, kas liek ar mīlestību noglaudīt brūnajam maizes klaipam sānu? Vajadzība ēst. Kas liek cilvēkam darboties tautas mākslā? Tā ir misija piederēt savai tautai, uzturēt tautas garu un celt pašapziņu, ka esam latvieši. Vienmēr būs ļaudis, kuri augstu vērtēs rokdarbu vienreizīgumu, tāpēc uzmanība jāvelta ikvienai prasmei, lai saglabātu un arī nodotu nākamajām paaudzēm to spēku, kas slēpjas tautas lietišķās mākslas skaistumā. Pragmatiski cilvēki uzskata, ka nav jēgas piņķerēties un ar rokām aust segu, lakatu vai galdautu. Nopirkt taču ir lētāk. “Jāatceras, ka dzejnieks nevar nerakstīt, īsts gleznotājs vai fotogrāfs nevar negleznot vai nefotografēt. Tas pats attiecas arī uz tautas lietišķo mākslu. Domāju, ka šādi cilvēki ir zelta vērti. Atliek vien novēlēt skatītājiem, lai viņi kaut ar aci ielūkotos šo radošo cilvēku sagatavotajās ekspozīcijās vai katalogos,” stāsta I. Pētersone.
Prot uzturēt pulciņa radošo garu
1960. gada marta nogalē laiks turējās neganti salts. Kad Valkas sievas un meitas, skaitā ap 40, novakarē mēroja ceļu uz kultūras namu, sniegs spalgi gurkstēja zem steidzīgo gājēju soļiem, un termometra stabiņš bija noslīdējis 30 grādus zem nulles. Bet kultūras nama direktore Velta Nātre visas laipni sagaidīja un iepazīstināja ar Brunhildi Pētersoni – jaunā lietišķās mākslas pulciņa vadītāju. Un tā nu sākās pirmā nodarbība, turpinot gadsimtu tradīciju – sievietes vēlēšanos ar savām rokām darīt skaistāku savu māju, pa rakstam, pa dūrienam, pa adījuma cilpiņai apgūt kaut daļu no tā bagātā pūra, ko saucam par tautas daiļamata prasmi. Brunhilde prata ap sevi ne tikai sapulcināt rokdarbniekus, bet arī uzturēt pulciņa radošo garu. Šodien tā ir ne tik daudz praktiska vajadzība, cik vārdos grūti pasakāmas ilgas pēc mirkļa, ko, strādājot un paveikto uzlūkojot, pārdzīvo katrs, kas atradis tādu pašizteikšanās veidu, kur viss pieder viņam pašam – izdoma, iecere, izpildījums un rezultāts. Tas vedina uz daiļamatu apgūšanu, uz ilgām, rūpīgām darba stundām, gan ar grāmatu, gan vecāsmātes villaini, gan adīkli vai šaudīklu rokās, ved neizmērojami bagātajā ceļā, ko saucam par tautas mākslu.
Tāds darba nemiers TLMS “Saulīte” atnesa pirmos panākumus. Jau 1963. gadā Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu ieguva tekstilmākslas apguvējas Anna Āboliņa, Austra Šķiliņa, Ilga Paegle, Leontīne Kainaize, Renāte Kačerauska. Līdztekus sievietēm rokdarbniecēm jau ar pirmo darba cēlienu jāmin arī vīrieši: Alfons Putniņš, Mintauts Knope, Aivars Šauja, Ēvalds Jūgs. Un tieši divi no viņiem – Alfons Putniņš un Mintauts Knope – paši pirmie no pulciņa dalībniekiem jau 1961. gada pavasarī ar savu kokapstrādes prasmi izcīnīja Tautas daiļamata meistara nosaukumu, vēlāk Tautas daiļamata meistaru nosaukumu ieguva arī Ēvalds Jūgs, kurš 1983. gadā Latvijas PSR Mākslas dienās PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē eksponēja savus darbus un praktiski rādīja savu prasmi, izcīnot sudraba medaļu.
Studijas aizvadītie gadi redzami darbos
TLMS “Saulīte” pirmā vadītāja B. Pētersone pieder pie mūsu tautas mākslas meistaru pirmās paaudzes. Cienīt savas tautas bagāto kultūru, apgūt to un pilnveidot, lai godam to nodotu nākamajām paaudzēm – tāds ir Tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” darbības vadmotīvs. Par tā īstenošanu dzīvē ilggadējā vadītāja B. Pētersone apbalvota ar Latvijas valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi.
1968. gada 18. decembrī TLMS “Saulīte” piešķīra Tautas lietišķās mākslas studijas goda nosaukumu. Šajā gadā studija iegūst arī savu nosaukumu “Saulīte”. Par to, pēc A. Putniņa ierosinājuma, vienojās visi kolektīva dalībnieki. Saulīte ir latvju tautas ornamentu elements.
Kur palikuši studijas aizvadītie gadi? Tie redzami segās, paklājos, dvieļos, galdautos, prievītēs, cimdos, izšuvumos, lakatos, villainēs, tautas tērpos, jostās, zīda apgleznojumos, knipelējumos, tamborējumos, arī dekoratīvajos šķīvjos, svečturos, pinumos, mākslinieciski darinātos mēbeļu komplektos, metālkalumos, keramikā un dzintarā. Tie palikuši garās darba un spožas atzinības apmirdzētos mirkļos. Tie nāk ar atmiņām par nu jau aizsaulē aizgājušiem “Saulītes” meistariem un ar cerībām par tiem jaunajiem, kas ik rudeni piepulcējas kolektīvam, tāda stingra un skaista sevis apliecināšanas, tautas mākslas izzināšanas pavediena vilināti.
Ilgus gadus neatņemama TLMS “Saulīte” tradīcija bija piedalīšanās rajona Mākslas dienu pasākumos. Laika ritējums veica izmaiņas studijas darbībā, ilggadējās studijas vadītājas B. Pētersones darba gaitas kļūst rimtākas un viņa sava darba turpināšanu 2000. gadā uzticēja vedeklai Inesei.
Latviešu tautas lietišķā māksla ir Latvijas kultūras sastāvdaļa, kas attīstās un strādā nākotnei, balstīdamās uz tradicionālās kultūras mantojumu. Patlaban situācija Latvijas valstī ir tāda, ka tekstildarbu pratēju skaits kopš 1961. gada ir samazinājies sešas reizes. 52 procenti audēju šā gadsimta sākumā ir vecumā virs 60 gadiem.
Sekojot izmaiņām apkārtējā dzīvē, TLMS “Saulīte” darbībā pēdējos gados klāt nākušas jaunas nodarbes – zīda apgleznošana un knipelēšana. Studijas dalībnieces savos darbos apvieno seno amatu noslēpumus ar modernākiem un mūsdienīgākiem materiāliem, kur krāsu bagātība uzmundrina, radot prieka sajūtu, kur caur izjūtu, fantāziju lins atrod arvien jaunāku pielietojumu.
TLMS “Saulīte” dalībnieces katru gadu piedalās valsts rīkotajās izstādēs. 2006. gadā – I Starptautiskajā tautas lietišķās mākslas izstādē Rīgā un pirmajā izstādē “Reģionālā attīstība Latvijā 2006. gadā”.
2006./2007. gada sezonā TLMS “Saulīte” darbojās 23 dalībnieces: Astrīda Bērziņa, Andra Skuja, Ārija Lozda, Ārija Tomiņa, Anita Kozlovska, Astra Grīnvalde, Anda Zecmane, Ruta Nuķe, Irēna Galgāne, Valda Fjodorova, Edīte Ābena, Aija Mendžule, Baiba Dulberga, Vizma Dulberga, Lillija Krastiņa, Irēna Rasmane, Milda Eglīte, Millija Eglīte, Inta Miķelsone, Inese Pētersone, Velta Tolmane, Ārija Plūmīte un Līvija Kreile. Darbs studijā nebeigsies nekad.
