181. turpinājums. Kaut par nolemto uzzinājām ar lielu nokavēšanos, nospriedām tik lēti nepadoties.
181. turpinājums
Kaut par nolemto uzzinājām ar lielu nokavēšanos, nospriedām tik lēti nepadoties. Vairākus mēnešus vācu materiālus, konsultējos ar speciālistiem, studēju literatūru krievu valodā, tostarp žurnālu “Priroda”, noskaidroju igauņu pieredzi un sagatavoju apjomīgu apceri “Cilvēkam vajadzīgs purvs”. Ikviens interesents to var ērti izlasīt manā grāmatā “Kā subrabvītols mēnesnīcā”. Jau pirmpublicējums avīzē izsauca dzīvu interesi. Mežsaimniecības ministrija, cik zinu, sagatavoja savu slēdzienu uz trīsdesmit lappusēm, līdzīgi rīkojās arī Bioloģijas institūts. Kinodokumentālists Arnis Akmeņlauks sagatavoja filmu, kuru republikas vadība atļāva demonstrēt tikai šaurai auditorijai. Sākās process, kura rezultātā Taures purvu gan neizdevās nosargāt, bet toties no racēju kārajiem skatiem tika paglābts Teiču tīrelis, pēdējais no Latvijas lielākajiem kūdrājiem. Tapa Teiču rezervāts.
Taures purvu varbūt būtu paglābuši, ja vien būtu izdevies manu rakstu nopublicēt kādā Maskavas izdevumā. Vajadzēja atrast kvalitatīvu tulkotāju, bet bez garantijām neviens to neņēmās darīt. Biju gatavs atteikties no savas honorāra daļas – bet Maskavas izdevumos maksāja bagātīgi – lūdzu starpnieka lomu uzņemties Imantu Ziedoni, kurš bija ievēlēts par žurnāla “Družba Narodov” redkolēģijas locekli, bet pēc kāda laika saņēmu atbildi: “Tur nekas nav skaidrs…”
Gandarījums tomēr man bija tas, ka iekustējās daudzās iestādes, kas gala rezultātā realizējās ar Teiču rezervāta projektu. Ka manai publikācijai tur bijusi noteikta loma, sapratu no Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības toreizējā vadītāja Artura Katlapa intervijā sacītā, kur vārdā gan netiku nosaukts. Manī tas sākumā radīja izbrīnu, jo līdzīgos gadījumos Imanta Ziedoņa vārds parasti tika turēts kā priekškaramās bruņas. Bez tam Katlaps mani pazina personīgi kopš tiem gadiem, kad bija strādājis par Valkas rajona partijas komitejas pirmo sekretāru.
Tikai ar laiku sapratu, ka augstākajās aprindās ar savām publikācijām esmu dažus dižvīrus nokaitinājis. Nekādas represijas netiku pieredzējis, bet vecais partijnieks Katlaps labi zināja, ka uz mani prātīgāk neatsaukties.
Šajā sakarā varu minēt kādu citu kuriozu gadījumu, kur tāpat saskāros ar sava vārda noklusējumu. Tajā laikā diezgan izaicinošā manierē rakstīju dzimtenei veltītus dzejoļus. To jau visi bijām iemācījušies, kā savu galveno domu ietvert zemtekstos tā, lai neviens nevarētu pārmest buržuāzisko nacionālismu. Tagad man grūti sameklēt, bet vienu tādu lirisku dzejoli nodrukāju rajona avīzē “Darba Karogs”. Pēc kāda laika pārsteigts konstatēju, ka mans dzejolis nodrukāts avīzes “Dzimtenes Balss” pirmajā lapā. Laikam taču bija atzīts par gana labu, lai trimdas lasītājiem demonstrētu kā īpašu paraugu. Jutos tikai apstulbis par to, ka autora vietā bija minēta Ārija Elksne. Par šādu izdarību varen sadusmojās mūsu avīzītes redaktore Silvija Dorša, kura zvanīja uz vainīgo redakciju un prasīja “kļūdu” atsaukt. Neko tomēr neatsauca, un man arī neviens neatvainojās. Vēlāk jautāju Ārijai Elksnei, vai varbūt viņai kāds atvainojās. Dzejniece neko nezināja, vienīgi uztraucās, ka viņa varbūt saņēmusi nepelnītu honorāru.
Turpmāk vēl.
