“777” ir kas lielāks, nekā spējam saklausīt

Pagājušajā gadā uz saviem 20 darba gadiem atskatījās grupa “Astro`n`out”. Septembrī grupas soliste Māra Upmane-Holšteine izdeva, kā pati to nosaukusi — “radošās izaugsmes stāstu” — grāmatu “Piezīmes uz šaubu malām”. Oktobrī pie klausītājiem nonāca grupas septītais albums “777”. Novembrī grupai bija pirmais lielais koncerts “Arēnā Rīga”.

Man, kā lielam melomānam, vienmēr interesējis, kāds stāsts licis māksliniekam radīt konkrētu dziesmu. Klausoties “Astro’n’outu” kompozīcijas, tās tik ļoti sasaucās ar manu iekšējo pasauli, pārdzīvojumiem, sajūtām. Tāpēc nolēmu tikties ar Māru un atskatīties uz katru no 12 jaunajā albumā esošajām dziesmām, kas viņu mudinājis rakstīt tieši tādus vārdus.

Pagājušajā nedēļā biju pie Māras, sēdējām improvizētā studijā, kas izveidota ēkā, kur reiz bija garāža. Trīs stundas garo sarunu centos iespiest divās avīzes lapās. Daudz no teiktā palika neuzrakstīts.

Patiesībā bija bail

— Septītā albuma nosaukuma pirmais cipars ir 7, bet kāpēc pārējie divi?

—  Lai cik tas liktos smieklīgi, nosaukums atnāca pirms es sapratu, ka tas ir septītais albums. Tas nebija tā, kā, piemēram, otrais albums — otrā elpa, septītais albums, nu tad lai iet 777. Bet tas brīnišķīgi saslēdzās kā apstiprinājums šim nosaukumam. Albumā ir arī dziesma ar šādu nosaukumu, par labajām zīmēm, norādēm, kas apliecina, ka ej pareizo ceļu. Kad puišiem mēģināju iepārdot šo ideju par trim septītniekiem, viņi teica — tas tā kā kazino. Es to it kā zinu, bet man tā liekas tik tāla asociācija. Tajā laikā biju pavilkusies, skanēs smieklīgi, bet uz tā saucamajiem “angels numbers”, meklēju kaut kādus simbolus, kas apzīmē labo lietu sakarības.

Mūsu grupai jau daudz gadu, un teicu, ka šis būs mūsu uzvaras albums. Ja reiz mēs turpinām darboties kā grupa, tad arvien uz augšu. Nezinu, vai līdz galam izdevās, bet man gribētos, lai šis ir albums, kurš mazliet pārdefinē popmūziku Latvijā. Lai tas kļūst par nogriezni Latvijas mūzikas skatuvei. 

— Uzvaru parasti svinam pār kaut ko.

— Pirms albums tapa, aizgāju mācīties literatūru, rakstīt dziesmu vārdus, lai pateiktu kaut ko citu, ne to, ko iepriekšējos albumos. Gribēju, lai šis ir kā albums — pionieris. Tagad redzu, ka tāds tas nebūs, bet tas bija labs mērķis, uz ko tiekties. Uzvara šajā ziņā ir, ka 20 gadu jubilejā nevis beidzam pastāvēt, bet iesoļojam jaunā kvalitātē. Tam izdevās iestartēt arēnu, un šajā ziņā savu uzdevumu albums paveica. Tā bija uzvara pār līdzšinējo, pār sevi, savām limitējošajām pārliecībām. To, ka varēsim paņemt arēnu, pirms diviem gadiem neticējām. Manī ierezonēja arī kolēģa Jāņa Šipkēvica (juniora) teiktais kādā intervijā: saproti, ka neesi vairs tik jauns, lai visu atliktu uz vēlāku. Pirms tam sevi atrunājām, ka neesam arēnas grupa, mums publiku vajag tuvāk. Patiesībā mums bija bail, vai varam pacelt ko tik lielu.

Man nekas nav apsolīts

— Man “777” ir mīlestības albums. Vai tāda bija arī tava doma?
— Tas noteikti ir mīlestības albums. Pusē no dziesmām es tā kā gaidu to cilvēku, otrajā pusē es saprotu, ka mīlestība ir visu laiku apkārt. Es pati esmu mīlestība, mani mīl Universs, un es to saprotu. Dziesmas ir arī par to, ka mēs, arī es jūtos viena, lai arī man ir brīnišķīga ģimene, tomēr iekšā ir kaut kāds līdz galam nepiepildījums. Tas ir aizpildāms ar mīlestību pret dzīvi. Iznākot no slimnīcas pēc bērna slimošanas, biju apvainojusies uz dzīvi, bet arī to sapratu tikai ar laiku. Man patīk piedzīvojumi, būt cilvēkos, darīt, bet jutu, ka tas manī ir aizvēries. Mēģināju pirmo reizi kaut ko pagaršot, pirmo reizi ziemā ielēkt aukstā ūdenī, uztaisīju pirmo tetovējumu.

— Vai nav tā, ka patiesi iemācies mīlēt dzīvi tikai tad, ka izjūti bailes nāves priekšā?

— Es pirmo reizi tam piegāju apzināti. Kā atrast godīgumu, piesaisti, pieķeri. Es vienmēr biju tā, kas mīl dzīvi, vienkārši agrāk tas nāca dabīgi, bet tāpat mēdzu daudz apvainoties par sīkumiem. Pēc slimnīcas posma man ir cita līmeņa uztvere par to. Kaut kur es tev piekrītu. Tagad es novērtēju to vairāk. Tas arī iedeva sajūtu, ka man nekas nav apsolīts. Man svarīgāk kaut ko izdarīt, nekā saņemt no citiem akceptu. Tāpēc ļoti pārvērtēju darbus, tagad man nebija svarīgi vienkārši pabeigt albumu, bet gan pabeigt to ar labu kopības sajūtu. Protams, bija brīži, kad durvis cirtās arī šajā procesā, bet galvenais, ka tam tikām pāri.

Absolūtas miega receptes meklējums

— Kas ir attēlots uz albuma vāka?

— Magnēts. Paralēli koncertam “Arēnā Rīga” domājām, kā lai noformulē visu šo albumu vienā terminā. Ilgi domāju, un sapratu, ka vienīgais, kas kopsauc šīs dziesmas, ir dualitāte, iekšējā pretruna. Vienā dziesmā ir absolūta pašpietiekamība, otrā baigās ilgas. Dziesmā “777” “mēs ņemsim visu”, bet “Ilgošanās zvanos” “..mums visa ir gana”. Rezumējot to visu, teicu, ka kopumā albums ir par visa labā pievilkšanu. To labi iezīmē dziesma “Manifestē”. Māksliniekam teicu: man te ir tetovējums, magnēts. Par to ir albums. Viņš saka — to tad arī liec uz vāka. Netieši var teikt, ka albums tapis emocionālajā stāvoklī, kas sācies ar magnētu. Man patīk, ka visi uzreiz nenolasa, kas tas ir.

— Parunājam par dziesmu vārdiem. “Lai labāk gulētu”. Kas tās pamatā. It kā doma skaidra, bet tomēr.

— Kas tev ir skaidrs?

—  Cilvēkam vajag kādu līdzās, lai sirdī būtu miers.

— Negribu salauzt tavu romantisko vīziju. Jā, tas arī par to (mīlestību). Bija tā, ka kādu nedēļu nevarēju normāli izgulēties. Rāvos naktīs augšā. Paņēmu datoru un rakstīju —  kas man būtu jāizdara, jāizmaina, lai dabūtu normālo miegu? Sakārtots dienas režīms, neēst uz nakti, nolikt telefonu prom pirms miega — ļoti racionālas lietas, kas varētu palīdzēt, arī mazliet filozofiskas. Vienkārši būt labākam cilvēkam, ja es būtu normāla, bezmaz vai “zen” (zen stāvoklī cilvēks piedzīvo dziļu savienojuma sajūtu ar sevi un apkārtējo pasauli). Nodarboties vairāk ar fiziskām aktivitātēm. Esot radošajās nometnēs uztrenēju dziesmu kopā rakstīšanu, un mēģināju to pārnest uz grupu. Dziesmu rakstījām kopā, tā atnāca super viegli. Tas nozīmē, ka bez cīņas. “Lai labāk gulētu” ir absolūtas receptes meklējums, kā tiešām labāk gulēt. Starp citu es vīram viegli iesitu, un teicu, ka viņš nedrīkst iet gulēt neiedevis man buču. Tas tagad ir noteikums. 

Obligātas veselā saprāta pastaigas

— Dziesma “777”. Globālās mīlestības sajūta.

— Būtībā tā ir par to, ka meklēju apliecinājumus, ka esmu uz pareizā ceļa. Tas arī sākās slimnīcas laikā, kad bija šaubas, vai jāturpina būt mūzikā. Dziesmā ir rindas: “Tev naktī zvanu/Un līdzi ņemu/Ņem somu savu/Mēs zagsim visu/Ko dzīve vien mums dod”. Tajās ir šī sajūta, ka jāņem tagad. Bieži liekas — tas nav priekš manis, un vēl kaut ko. Domāju par vārdu “zagsim”, jo tas ir tas, kas it kā nepienākas. Puse lietu, ko dzīvē nedrīkst, ir tādas tikai tāpēc, ka paši esam izdomājuši, ka nedrīkst. Jābauda dzīve šeit un tagad. “Zagt” arī labi skan, drusku tā kā bandīti. Māksliniekam piestāv simboli, pie kura pieķert racionālismu.

— Dziesma “Ilgošanās zvani”. Tagad patiešām visa ir gana?
— “Ilgošanās zvani” ir par karu. Pareizāk sakot, tā ietekmē. Tev nevajadzēja mani satikt. Es tagad sagrauju visas tavas sajūtas par manām dziesmām. Tā ir par Ukrainas karu, arī par kovidu kaut kādā mērā. Par to sajūtu, kamēr visa pasaule zvana ilgošanās zvanus, kamēr visi ilgojas pēc miera.  Kamēr absolūts pilnīgs nemiers pasaulē. Jūti sevī stresu, ko darīt, kā būs, un, vai jāpako tā soma, jādomā par pārvākšanos. Saproti, ka ir šīs lietas, kuras nevari ietekmēt, vari turēt sevī paļāvību. Turēties pie tā, kas tev ir. Kaut kad vīrs ļoti skaisti pateica: kad tev nav pie kā turēties, turies pie mums. Pie ģimenes. Man tas patīk, ka tev šī dziesma nesaistās ar karu. Dziesmu var lasīt trīs līmeņos. Kā “Mazo princi”. Viens ir, kā bērni to saprot, otrs — kā pieaugušais, un trešais, kad sāc meklē zem teksta pateikto. “Kamēr apkārt ir ziema/ Šī ir mūsu īstā sezona”. Kamēr apkārt ir kovids, mēs savā ģimenē plaukstam. Mums bija ļoti īss kovida laiks, “iesita” bērna slimošana (leikēmijas diagnoze trīsgadījam Ezram 2020. gadā). Neesmu izdzīvojusi kārtīgu kovida pieredzi. Pirmie mēneši, kad apkārt kolēģi viens pēc otra sāka izmisīgi rakstīt, ka nevar izturēt bez koncertiem, vīrs teica: es izbaudu. Es arī. Hanna vēl bija zīdainis, un jutos tā, ka man ir uzdāvināts šis laiks. Citādi mani rausta pat tad, kad bērni ir mazi. Brīžiem “brauca jumts”, tik ilgi esot kopā. Tad arī iesāku savas pastaigas kā obligātu veselā saprāta devu, braucu uz mežu izslēgusi telefonu.

Skaistākā vieta kur būt divatā

— Dziesma “Ābeles”, lietus. Prātā uzburas ainas no latviešu filmām.

— Ha! Tad laikam esmu uzlauzusi latviešu kodu. Bieži vien puzlītes sabirst ļoti negaidīti, no dažādām lietām. Radošajā nometnē mēs strādājām Annas koka skolas Ābeles klasē. Ienāk saimnieks Edgars Neilands, prasa, kā mums gājis. Izrādām, kā esam ieriktējušies telpā, kas pārtaisīta par studijā. Viņš saka, malači, nu tad sarakstiet kaut ko arī par kokiem. Man dažreiz patīk pieņemt foršus izaicinājumus. Saku, labi, būs arī par kokiem. Te jāpaskatās vēl senākā pagātnē. Gāju rakstniecības kursos, kuru rezultātā sarakstīju grāmatu “Piezīmes uz šaubu malām”. Gāju ar nodomu uz tekstu paskatīties no jaunas prizmas. Rezultātā es pildīju mājasdarbus, negribēju būt pēdējais students klasē. Bija patikšana, jauna aizraušanās un izgāju kā pirmais students, jo biju pirmā, kas no kursa izdeva grāmatu. Paralēli lasīju pārējo darbus. Viena no studentēm bija Santa, un viņai bija nenormāli skaista, jutekliska tuvības aina ābelēs. Tik poētiski, ievelkoši, ļoti dzīvi. Manī palika romantizēta fantāzija. Ja ir skaistākā vieta, kur būt divatā, tad tagad man šķiet, ka tas ir ābelēs. Krīt zari un krītam mēs. Faktiski uzrakstīju vēlreiz Santas ainu saviem vārdiem.

— Krīt zari, nevis ziedi.

— Jā, drusku lai tas mežonīgums. Man patīk. Kad viss lūzt un krīt. Nav tā, ka vienkārši mīkstās ziedu lapās apgulies. Nē, tur ir tas raupjumus, bet tāpat tas ir superīgi. Ir vēl citas tādas vietas, piemēram, štovētie kāposti dziesmā “Manisfestē”. Ir tā kā — tiešām tiem tur jābūt? Bet man patika, tur ir tāds dauzonīgums, kad es to ieliku. Ja to izņem, teksts kļūst pārāk politkorekts. Esmu atstājusi vairākas tādas vietas, kuras būtu apstrīdamas labskanībā, bet tām ir tā impulsa pirmā sajūta.

Esmu liela meitene, ko gribu, to reklamēju

— “Manifestē”. Man šī dziesma stāsta, ka sieviete pieprasa, lai vīrietis savu mīlestību apliecina nepārprotami — publiski, visiem un skaļi.

— Vai vēlies atkal dzirdēt apstrīdošo versiju tavai interpretācijai? Man patīk tava versija, un nožēloju, ka tā nerakstīju. Šis ir tas variants, kā ar vārdu “gravitāte”. Latviešu valodā ir “gravitācija”. Mēs to ignorējām un iedziedājām “gravitāte”. Smejamies, ka esam ieviesuši  jaunu vārdu valodā.

— Vārdnīca par vārdu “gravitāte” saka — cienība, nopietnīgums, svinīgums.

— Es tev saku, sačakarēju latviešu valodu. Nekāda kauna par to, jūtos lepna. Līdzīgi ir ar vārdu manifestēt. Viena ir plakātiskā nozīme, caur manifestu. Otra nozīme ir skaļi paziņot, ka es to vēlos, piesaukt. Sēdējām kopā ar kursabiedriem un runājām, ka varētu iet ielās un piketēt pret kaut ko. Bet nebija pret ko. Tad varētu piketēt pret kaut ko absurdu, akta, notikuma pēc. Mēs varētu piketēt pret gravitāti. Mēs vairs nepiekrītam gravitātei! Visi bijām pārsmējušies, un tā dullā ideja nosēdās un vēlāk iegāja dziesmā. Patīk, ka tas savelkas kopā ar “Manisfestē”. Vēl šajā dziesmā ir rindas par štovētiem kāpostiem. Man kā influencerei “Dimdiņkāposti” bija atsūtījuši kāpostu paciņas. Es telefonā nofilmēju, ieliku Instagram. Drīz vien parādījās komentāri, ka man nekas nav svēts, visu, ko man sūta, es reklamēšu. Tad man bija tā — zini ko, esmu liela meitene, ko gribu, to reklamēju. Tu man nepateiksi, kas ir vai nav mana vērtība. Ja pieņem mani, tad ar visiem kāpostiem.

Pirmo reizi dziedu ne savus vārdus

— Dziesmā “Manifestē” ir rindas “un mums būs suns”. Ir?

— Tā ir tāda jauka nākotnes vīzija. Mērķis uz ko tiekties, un kas man simbolizē kaut ko skaistu, harmonisku. Ir tāda bilde: es ar vīru eju gar jūru un mums ir milzīgs zelta retrīvers. Man nekad nav bijis suns. Kad sākām dzīvot kopā, mums bija kaķis. Mēs abi ar vīru visu bērnību gribējām kaķi, un beidzot kā divi pieauguši cilvēki varējām to atļauties.

— Dziesma “Radari”. Parunājam par to. Tā ir par viņas atzīšanos mīlestībā viņam?

— Tā ir mūsu ģitārista Mārtiņa (Elerta) dziesma. Viņam ar orientāciju viss kārtībā. Pirmo reizi dziedu ne savus vārdus. Izņēmums bija dziesma “Apaļa pasaule”, kas bija mana kursabiedra. “Radari” bija skaņdarbs, kas bija man sirdī palēnam jāpieņem. Mārtiņš nospēlēja, jautāja, ko es par to domāju, un man bija jāatzīst, ka tā ir laba. Bija iekšējā dilemma, kā ar to justies, jo līdz šim tie bija mani stāsti. Darījām visu, lai ar aranžiju, vokālo dziedājumu tā perfekti ieguļas albumā. Mārtiņam ir divas dziesmas albumā “777”, otra ir “Visu aizmirst”. Es tās uztveru gandrīz kā vienu, lai gan noskaņa ir dažāda. “Visu aizmirst” beigās ir vokalīze, kura šo dziesmu emocionāli man padara pavisam arī par manu. “Radaros” arī tāpat kā dziesmā “777” ir stāsts par zīmēm. Ja savā es meklēju zīmes, kas atbalsta pareizo virzību, tad Mārtiņš savā saka: neredzu es, ko zīmes rāda. Šī albuma tapšanas laikā mēs ar Mārtiņu esam atraduši jauna veida draudzību. Viņš ļoti investējies albumā, arī koncerta tapšanā. Domāju, ka viņš droši vien sevī atradis jaunu šķautni, sākot rakstīt dziesmu vārdus. Man tas, protams, ir kas jauns, spiež izkāpt ārpus komforta zonas.

Ļoti emocionāla dziesma

— Šajā albumā ir arī dziesma “Ielīmēts”.

— Tā tapa kopā ar manu vīru – mūziķi Goran Gora. Mēs visu laiku esam spītīgi turējušies katrs pie sava projekta. Pagājušā gada sākumā es jau skaļi runāju, ka mums būs albums. Ar to Jānis no manis atšķiras, viņš ir ļoti pašpietiekams, visu dara sevī, un kā “post factum” parāda rezultātu. Kamēr es daru tā — visi zina, visiem būs jāpieslēdzas. Līdz šim viens ir bijis mans aktīvais gads, otrs – vīra. Dziesma radās vēlmē izlaist kopīgu. Viņš pievienojās “Astro’n’out” nometnē, vairāk strādāja pie klavierēm, pie mūzikas, es pie vārdiem. Mēs pazīstam viens otru vairāk kā pusi dzīves. Vai mēs dziedāsim – ak, cik tu man mīļš, puķes un taureņi? Jebkurš, kas bijis ilgstošās attiecībās, zina, ka ir augšas un lejas. Protams, ka mīļš, ir brīžiem puķes un taureņi, bet dzīve un ikdiena paņem savu. Līdz ar to liktos salkani, sieraini tā dziedāt. Nonācām pie diviem variantiem. Vienā pasmieties par visu, kas nesanāk, otrā – atskatīties, kam iets cauri. Bija divas skices. Vienā dauzonīgi apcēlām viens otru – kā gan tu nonācis esi te ar mani, vai tad tev labāka nebija nekā? Dziesma varētu saukties “Karma” ar rindām – “Laikam mana karma mani sargā”. Tomēr tā būtu lēkusi laukā no albuma, jo cita humoristiska gabala tajā nav. Otra skice bija par to, ka neslēpjamies, par visu runājam. Īpaši pēc dēla veselības problēmu gada, kas mums bija ļoti izaicinošs. Tad nedēļām nebijām vakaros kopā, viens dzīvoja slimnīcā, otrs mājās. Tad bija jautājums, kas būs pēc tam, vai šis viss padarīs mūs stiprākus, vai salauzīs pavisam. Par to arī ir dziesma. Arī par to, ka vienīgais, kas mums ir apsolīts, ir tas, ka nekas nav apsolīts. Šī, protams, ir ļoti emocionāla dziesma, uzdod lielus jautājumus, atgādina, kas ir svarīgākais. Tajā pašā laikā albumam cauri vijas, un arī manās sajūtās, ka ir kaut kas lielāks mūsos iekodēts, nekā mēs paši varam izvēlēties.

Izskaņa ar izmisīgu kliedzienu

— Dziesmai “Dedzi un dedzini” otrs nosaukums varētu būt “Izturi mani”. Iepriekš skaisti runāji par attiecībām, bet laikam ir arī tādi brīži, kad gribas būt kā zirgam prērijā un skriet ar visu spēku. Ja netiec līdz — “sorry”.

— Cik skaisti pateici par zirgu. Tā ir viena no metaforām, kas manī ilgi nākusi līdzi. Man liekas, ka tā vairāk ir meiteņu tendence, ka viņām vajag vairāk uzmanības, kā skočiņš pielīp klāt. Ir divas dabas. Viena gatava ielikt piektajā ātrumā un maukt, bet otra saka — manis ir jau par daudz. Tas ir prāta stāvoklis, ar kur es cīnos. Man bieži liekas, ka manis ir par daudz. Priekš citiem. Mārai vienmēr par daudz emociju, visu ņem pārāk personīgi. Tas sasaucas arī ar “Manifestē”. Ja gribi mani manifestēt, tad rēķinies, ka būs arī ko turēt. “Saules dedzināts/Uz ādas man tavs vārds/Gaismā spožā sākts.” Tas par to, ka — ja ir lemts, tad tā ir. Dziesma vienā brīdī arī muzikāli salūzt. Sākumā ir adrenalīns, ritms, kaut kas riskants. Kad nolem, ka esi gatavs maukt tajā ātrumā, piešķil uguni, saproti, ka tāpat citas izvēles nebija. Viss jau mūsos pirms tam bija saules iededzināts.

— Dziesma “Visu aizmirst” sākas ar vārdiem, kas man nav saprotami.

— “Magnētiskā vētra/Retrogrāda ceļi/Atmosfēras spiediens aug/Ziemeļblāzmas krāsas/Domāju, ka patīk/Izrādās, ka ir par daudz”. Mēs ar Mārtiņu, un tā ir viņa dziesma, varam brīnišķīgi runāt par retrogrādiem. Tas ir tad, kad kāda no planētām pilnīgi aiziet aiz citas planētas. Kaut kas līdzīgs Saules, Mēness aptumsumam. Neesmu studējusi astroloģiju, līdz ar to nemāku precīzi izskaidrot. Tas ir par planētu ietekmi. Astrologi saka: neparakstiet papīrus, šonedēļ būs daudz konfliktu, jo Merkūrs un Jupiters, abi iegājuši retrogrādā. Šobrīd es saceru, iespējams, tie abi nevar vienlaikus būt tādā stāvoklī. Mēs arī mājās tā runājam — klau, nav kaut kāds retrogrāds? Visi apkārt uzvedās ku-kū. Atmosfēras spiediens, ziemeļblāzmas krāsas. Visa ir par daudz, tā kā “Dedzi un dedzini”. Lai šo dziesmu sajustu kā savu, pievienoju beigu vokalīzi. Ar tādu kā izmisīgo kliedzienu. Tas, ko ar to gribēju pateikt, ir manas ilgas un tuvums. Katru reizi, kad dziedu to, varu izkliegties, ielikt citu sajūtu.

Viss šajā dzīvē ir nenoturams

— “Palaid, palaid”. Kā tas ir domāts?

— Mākslu var brīvi interpretēt. Atstāšu tev to iespēju. Ja gribam tomēr paķidāt tekstu, man tā ir asociācija ar vardi, kas kuļas krējumā. Pati tika galā, jo sakūla sviestu. Te drīzāk bija lūgums — es pati nespēju, palīdzi man. “Sarkani karogi plīvo/

Zeme zem manis jau gaist.” Mēs esam par lepnu, lai pateiktu: “man ir ļoti slikti, man tevi nenormāli vajag! Lūdzu glāb un turi mani!” Nedomāju, ka tā ir apzināta manipulācija. Tas ir jautājums — vai tu vari mani noturēt cauri visām manām vētrām? Tas ir lielākais jautājums un kopā ilgdzīvošanas atbilde. 

— Esam pie “Pēdējās puķes”. Te jau ir pretējais, viņam viss piegriezies, attiecībām gals?

— Man šī ir viena no mīļākajām dziesmām. Albums ir dualitāte, visu laiku tā ir. Tu kaitini ar to, ka šādi interpretē. Pirmo reizi kāds tik brutāli skatās vārdos. Radās tā pēc neliela strīda grupā, izvēdinot emocijas. Izgāju pastaigā, izvēdinājos, izstaigājos, noplūcu puķi, un kā uz sitiena nodziedāju. Tā atgādināja man par kaut ko lielāku, ka visi strīdi ir pārejoši, mēs cīnāmies par kaut kā lielāka nosargāšanu. “Pēdējā puķe” ir arī stāsts par to, ka viens emocionāls mirklis var kaut ko manī ietrigerot. Īstenībā dziesma ir daudznozīmīgāka. Tajā laikā mana vecmamma sāka dzist ārā, vēlāk nomira arī drudzene. Kad braucu no draudzenes bērēm, klausījos šo dziesmu. Savilkās kopā ar to, ka pilnīgi viss šajā dzīvē ir nenoturams. Dziesmā kaut kur ir arī attiecību līkne, bet pārsvarā par to, ka nav manā varā neko nosargāt. Protams, es gribētu “lauzt dabas ciklus”. Caur šo dziesmu manī bija milzīga atskārsme par to, ka ne manos spēkos ietekmēt, kā kāds jūtas, nedz varu noturēt, ka mani mīļie aiziet, vai to, ka es novecoju. To, ka mans dēls izgājis slimības cīņu, bet tas arī nebija tikai manā varā. Mēs visu dzīvi kaut ko mēģinām noturēt ilgāk, arī pēdējo puķi.

Imants Kaziļuns