Vislabāk ir mājās

Kurš gan nav dzirdējis, ka citur ir labāk, tur zāle zaļāka, debesis zilākas. Kas tad mums te, laiks slikts, valdība vēl sliktāka. Nu par katru no šiem vērtējumiem var pastrīdēties. Kaut vai par laiku. Jā, saules mums maz, bet, kad esi pabijis kaut dažas dienas lielā karstumā, uzreiz jūti, ka panest karstumu ir grūtāk kā vēsumu. Protams, ir ideāli, ja ir patikšana un varēšana kaut dažas reizes gadā aizbraukt pabaudīt ārzemju labumus, pārliecināties, vai tiešām tur zāle zaļāka. Man ļoti patīk ceļot, piedzīvot jaunas lietas, lūkot, kā dzīvo, uzvedas, ģērbjas cilvēki citur.

Nu jau daudz kur esmu bijusi, un dīvainā kārtā esam izvēlējušies pavasarī atgriezties vietā, kur esam bijuši – Spānijā. Izpārdošanā “noķeram” lētākas biļetes un maijā laižamies uz Malagu. Tur īrējam auto un dodamies uz Torremolinosu. Tur ir mums jau zināma un par labu atzīta apartamentu viesnīca, baseins un kafejnīca, kurā notiek dzīvās mūzikas vakari.

Tas, ko esmu saskatījusi pasaulē, tai skaitā Spānijā, – cilvēki ir laipnāki, smaidīgāki un brīvāki. Tas nenozīmē, ka nav noteikumu un kāds kāpj uz galda, tā ir tā iekšējā brīvība, kuru redz pat ar neapbruņotu aci. Kā tas izpaužas? Tur, šķiet, nevienam nepiemīt uztraukums – kā es izskatos, ko citi padomās, ko nu es, es taču vecs/veca, nu es jau nevaru skriet, kur es pačurāšu, kā es paiešu un simts citas bažas. Nezinu, varbūt tiešām tas ir tas izslavētais padomju mantojums, kas vairākās paaudzēs mums iedzinis to sevis un citu cilvēku vērtēšanu, bet tur to nejūt. Protams, mēs, kā jau no šejienes cēlušies, nevaram pie sevis nepasmīnēt, kā tie cilvēki ģērbjas. Jāatzīst, daudzi izskatās, maigi sakot, negaumīgi. Bet viņiem ir vienalga, viņiem ir ērti, un viss. Neiedomājos, ka kādreiz pienāks diena, kad, piemēram, es spētu uzvilkt īsus īsus šortus, knapu T krekliņu un aizdoties uz veikalu. Kur nu vēl par manas mammas vecuma cilvēkiem. Varbūt, ja saderētu uz vairākiem tūkstošiem, tad to kaunu pārdzīvotu un pārvērstu jokā. Bet Spānijā tā ir ikdiena. Sievietes gados – apaļas vai kārnas, šortos un mazos krekliņos. Ir karsts, un tā cilvēkiem ir ērti.

Ģērbšanās ir lieta, kas vienlaicīgi man patīk un nepatīk Spānijā. No vienas puses, cilvēki ir bez kompleksiem, taču, no otras puses, uzkrītoši redz stila un gaumes trūkumu. Bet ir arī ļoti skaisti apģērbti cilvēki, jā, un viņi pasaka arī komplimentu tev, ja patīk. Kas vēl man nepatika tur? Ir tik labi, ka cilvēki neiespringst, veikalā viens cilvēks iepērkas tik ilgi, kā mums vismaz desmit. Viss notiek lēni, kad prece izvēlēta, to sagriež, tad ietin divos papīros, tad vēl pačalo un, šķiet, apspriež jaunumus. Atzīšos, mēs reiz neizturējām, aizdevāmies pie jau safasētās produkcijas. Katrs mūsu pircējs “uzsprāgtu”. Jā, bet kur patiesībā mums jāskrien? Kāpēc mēs tā nesamies pa dzīvi, nervozējam, strīdamies, otru nosodot? Dzīve patiesi ir īsa, stress izraisa saslimšanas. Paskaitām, cik mums to ir? Un kā ar to tikt galā? Varbūt mazliet padomāt, vai ir tiešām tas sliktais vārds jāpasaka, vai tiešām nemitīgi jācenšas pārmainīt tos citus cilvēkus, kuri, sasodīts, nedzīvo, kā vajag. Tā taču ir viņu dzīve, ne tava. Jo kurš teicis, ka tā, kā dzīvo tu, ir pareizākais.

Un tomēr nekur nav tik labi kā mājās. Lai to līdz sirds dziļumiem izjustu, vajag paskatīties, kā ir citur. Pēc nedēļas vēl ne, bet pēc divām sāc redzēt tos viņu sliktumus un apzinies mūsu labumus.