SPRK skaidro: Kas ir elektroenerģijas birža un kā tā darbojas

Latvijā elektroenerģijas tirgus atvēršana jeb pievienošanās “Nord Pool” biržai tika īstenota pakāpeniski. 2007.gadā tirgu atvēra komersantiem ar lielu elektroenerģijas patēriņu, 2012.gadā lietotājiem ar vidēji lielu patēriņu un pēcāk pārējiem komersantiem, savukārt mājsaimniecībām – līdz ar 2015.gadu. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) skaidro, kas ir elektroenerģijas birža un kā tā darbojas.

Saražotās elektroenerģijas uzkrāšana ir tehnoloģiski sarežģīta un dārga

Saražotās elektroenerģijas uzkrāšana, lai to izlietotu vēlāk (kā tas ir ar dabasgāzi, kuru var uzkrāt pazemes krātuvē), pagaidām vēl ir tehnoloģiski sarežģīta un dārga. Lai gan krātuvju ražošanas procesi aizvien attīstās un uzlabojas, elektroenerģijas uzkrāšana joprojām ir problēma visā pasaulē. Tieši tāpēc attiecībā uz elektroenerģijas apgādes drošumu fokusā ir tirgu starpsavienošana, lai elektroenerģija brīvi plūstu starp valstīm, nodrošinot, ka tirgū nonāk konkrētajā brīdī ražošanas izmaksu ziņā konkurētspējīgākā elektroenerģija. Lai šo procesu īstenotu koordinēti, konkurētspējīgi un caurskatāmi, pasaulē darbojas elektroenerģijas biržas.

Katrai dalībvalstij biržā sava cenu zona, dažām pat vairākas

To, cik daudz elektroenerģija no vienas valsts var nonākt otrā, nosaka izbūvētās starpsavienojumu jaudas jeb pārvades tīkli. Jo lielākas starpsavienojumu jaudas, jo lielāks enerģijas daudzums var tikt pārvadīts. Vadoties no pārvades tīklu iespējām, tiek noteiktas tirdzniecības zonas – ģeogrāfiskās teritorijas, kurās vienā tirdzniecības intervālā ir vienāda cena.  Atšķirības dažādās cenu zonās ietekmē vairāki faktori: pieejamās elektroenerģijas ražošanas jaudas jeb ģenerācijas infrastruktūra, elektroenerģijas patēriņš, vai saražotā elektroenerģijas ir vairāk, nekā tiek patērēts (ražošanas un patēriņa saldo), izmantotās tehnoloģijas elektroenerģijas ražošanai, meteoroloģiskie apstākļi, kurināmā cenas u.c. apstākļi.

“Nord Pool” biržā kopumā ir 22 cenu zonas. Katrai dalībvalstij biržā ir sava, dažām pat vairākas. Salīdzinoši mazās valstīs un valstīs ar spēcīgu un līdzsvarotu elektroenerģijas sistēmu elektroenerģijas cenu zona biržā visai valstij ir viena, kā tas ir, piemēram, Baltijas valstu, Polijas vai Lielbritānijas gadījumā. Savukārt, ja elektroenerģiju ražojošās un patērējošās jaudas ir izvietotas nevienmērīgi, tīklā veidojas pārslodze (sastrēgumi) un visā valstī nevar nodrošināt vienu cenu, kā tas ir Zviedrijā, kur ir četras cenu zonas.

Gan elektroenerģijas tirgotāji, gan tās lietotāji biržas cenu zina ne tālāk par nākamo dienu

Birža ir tirgus, kurā virtuāli notiek vairumtirgus dalībvalstu tirgus dalībnieku darījumi – ražotāji elektroenerģiju, kas tiks saražota nākamajā dienā, pārdod, bet elektroenerģijas tirgotāji to iegādājas.

Elektroenerģija tiek tirgota pa tirdzniecības intervāliem (mūsu reģionā tā ir stunda), bieži pat ar ļoti atšķirīgu cenu, līdz ar to  katrai diennakts stundai ir konkrēts piedāvājums. Specifiski, ka elektroenerģija jāsaražo tieši tik, cik nepieciešams, tieši tad, kad un kur nepieciešama, jo energosistēmā pastāvīgi jābūt līdzsvaram starp pieprasījumu un piedāvājumu. Līdz ar to ražotāji, kuri piedalās biržā, iepriekšējā dienā līdz noteiktam laikam iesniedz piedāvājumu, cik daudz elektroenerģijas katrai nākamās dienas stundai un par kādu cenu gatavi ražot/piegādāt. Savukārt lielie elektroenerģijas lietotāji un tirgotāji, kuri to pērk, lai tālāk piegādātu lietotājiem (mājsaimniecībām un uzņēmumiem), ir prognozējuši, cik viņi vai viņu klienti un kādā apjomā nākamās dienas konkrētā stundā elektroenerģiju tērēs, attiecīgi norāda, cik daudz nākamās dienas katrā stundā plāno pirkt.

“Satiekoties” piedāvājumam un pieprasījumam, veidojas tirgus cena. Ņemot vērā, ka elektroenerģijas cena ir atkarīga no mainīgiem piedāvājuma un pieprasījuma faktoriem, (piemēram, laikapstākļi), gan elektroenerģijas tirgotāji, gan tās lietotāji biržas cenu zina tikai nākamajai dienai. “Nord pool” tīmekļvietnē uzskatāmi var redzēt un salīdzināt aktuālās nākamās dienas cenas dažādās tirdzniecības zonās, kā arī konkrētāk, uzzinot kāda cena ir gaidāma noteiktās diennakts stundās.

Izvēlētais cenas noteikšanas mehānisms paredz priekšrocības elektroenerģijas ražošanai par zemāku pašizmaksu, līdz ar to ražotnes, kurās elektroenerģijas ražošana ir dārgāka, elektroenerģiju ražo vienīgi augsta pieprasījuma situācijā.

Dalība “Nord Pool” devusi iespēju saņemt lētāku elektroenerģiju

Latvija ir Ziemeļvalstu biržas “Nord Pool” dalībniece. “Nord Pool” ir Eiropas mēroga elektroenerģijas birža, dibināta 2002.gadā, tās galvenā mītne atrodas Oslo, Norvēģija. Šīs biržas dalībvalstis ir Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Somija, Igaunija, Lietuva un Latvija. “Nord Pool” nodrošina elektroenerģijas biržas pakalpojumus arī Polijā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Austrijā Luksemburgā un Lielbritānijā.

Baltijas valstīs un Somijā katrai ir viena cenu zona. Līdz ar to Latvijā neatkarīgi no tā, kurā novadā atrodas lietotājs, cena konkrētā stundā ir viena. Savukārt Zviedrijā ir četras cenu zonas, Norvēģijā piecas un Dānijā divas, attiecīgi šajās valstīs vairumtirgus cenas biržā ir atšķirīgas šo valstu robežās. Elektroenerģijas biržas algoritmi ņem vērā pieejamās starpsavienojumu jaudas, attiecīgi lētāk saražotā elektroenerģija plūst uz tām cenu zonām, kurās ir augstāka cena, kamēr vien ir pieejamas brīvas pārvades jaudas.

Vairumtirgus cena  konkrētajā cenu zonā biržā ietekmē cenu mazumtirgu nacionālā līmenī, ko maksā elektroenerģijas lietotāji katrā valstī. Līdzīgi kā citas valstis, Latvija elektroenerģiju importē, kad ir pieejama lētāka elektroenerģija no citām “Nord Pool” dalībvalstīm, savukārt eksportē – kad Latvijā saražotā elektroenerģija ir lētāka par elektroenerģiju citās valstīs. Vērtējot gada griezumā, Latvija vairāk elektroenerģijas importē nekā eksportē. Līdz ar to, neesot daļai no “Nord Pool” biržas, Latvijā elektroenerģijas cena citkārt būtu augstāka, jo būtu apgrūtināta iespēja saņemt lētāku elektroenerģiju no kaimiņvalstīm.

Mīts#1 Kāds ir vainīgs, ka mums nav Skandināvijas lētās elektroenerģijas

Elektroenerģijas ražošanas izmaksas atkarībā no izmantotās ražošanas tehnoloģijas ir būtiski atšķirīgas. Cenu zonu atšķirības nosaka tas, kādi resursi tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanā un to pietiekamība attiecībā pret elektroenerģijas pieprasījumu. Izmaksu ziņā lētāk saražot elektroenerģiju ir, izmantojot atjaunojamos energoresursus – hidroresursus un vēju. Tur, kur elektroenerģija tiek ražota, izmantojot dabasgāzi (kā Latvijā un Lietuvā) un pagaidām, neskaitot lielās hidroelektrostacijas, ir mazāk izmantoti atjaunīgie resursi (kā tas ir visās Baltijas valstīs, bet īpaši Latvijā), tā maksā dārgāk. Piemēram, atsevišķās zonās Skandināvijas reģionā, pateicoties atjaunīgajiem resursiem, elektroenerģija nav jāražo, izmantojot dabasgāzi. Attiecīgi pie augstām dabasgāzes cenām palielinās arī atšķirība starp tām cenu zonām, kurās elektroenerģijas ģenerāciju var nosegt galvenokārt ar atjaunojamiem resursiem un tām, kurās būtiska loma ir arī dabasgāzei.

Savukārt to, cik daudz lētākas elektroenerģijas no vienas valsts var nonākt otrā, nosaka izbūvētās starpsavienojumu jaudas jeb pārvades tīkli. Jo lielākas starpsavienojumu jaudas, jo lielāku elektroenerģijas daudzumu var pārvadīt. Kā minēts iepriekš pieejamās starpsavienojuma jaudas nosaka to, cik lielā mērā blakus zonas elektroenerģijas cena var “izlīdzināties”, ņemot vērā elektroenerģijas iespēju plūst pār zonas (valsts) robežām.

Tipiski gada griezumā elektroenerģijas “Nord Pool” biržā visās cenu zonās zemākās cenas vērojamas martā un aprīlī. Tas saistīts ar palu sezonu un elektroenerģijas ražošanas pieaugumu hidroelektrostacijās (HES). Papildus jāņem vērā, ka Ziemeļvalstīs sniega kušanas un ūdens rezervju uzkrāšanas iespējas, salīdzinot ar Latviju, ir atšķirīgas. Proti, kamēr, Latvijā, ūdens rezerves uzkrāt iespējams pāris dienām, Ziemeļvalstīs – vairākiem gadiem.

Lielākās cenu atšķirības parasti novērojamas tad, kad pārrobežu tirdzniecību ierobežo apkopes darbi pārvades līnijās. Arī tos, gluži tāpat kā ceļu remontus un būvniecību, maksimāli veic vasarā, kad ir piemēroti laikapstākļi (nav nokrišņu un sala). Papildu tam, fizikas likumi nosaka, ka īpaši karstās dienās jāsamazina pārvades jaudu caurlaidība, līdz ar to pa tām pašām līnijām iespējams pārvadīt mazāk elektroenerģijas.

Dažādas cenas ir ne tikai starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, bet pat vienā valstī. Piemēram, Zviedrijas ziemeļos (cenu zona SE1 un SE2) elektroenerģijas ražošanas lielākās jaudas koncentrējas valsts ziemeļos, kur ir daudz hidroresursu lētākas elektroenerģijas ražošanai. Savukārt lielākais patēriņš ir valsts dienvidos (cenu zona SE3 un SE4), bet pārvades līnijām nav tik lielas jaudas, lai visu lētāk saražoto elektroenerģiju no ziemeļiem vienmērīgi pārvadītu pa visu Zviedriju. Arī Dānijā un Norvēģijā blakus zonās elektroenerģijas cenas reizēm var atšķirties pat 40 un vairāk reižu.

Mīts#2 Pārdodam lēto elektroenerģiju biržā un tā vietā pērkam no tās dārgi

Publiskajā telpā mēdz parādīties spekulatīvi viedokļi, ka Latvija spēj nodrošināt sevi ar lētāku elektroenerģiju un elektroenerģiju nevajadzētu eksportēt. Tomēr šādi apgalvojumi patiesībai atbilst vien daļēji. Proti, HES enerģijai ir būtiska loma Latvijas energoapgādē, un tā ir cenu ziņā konkurētspējīga. Bet jāņem vērā fakts, ka HES ražošanas iespējas gada griezumā ir ļoti atšķirīgas un ūdens pieplūde Daugavā ir nevienmērīga. Ar HES enerģiju Latvijā nepieciešamo patēriņu var pilnībā nodrošināt tikai palu periodā (kopumā no visa patēriņa gada laikā HES saražotais Latvijā spēj nosegt aptuveni 30%), pārējā laikā elektroenerģijas pieprasījuma nodrošināšanai būtu nepieciešams darbināt citus elektroenerģijas ražošanas avotus (piemēram, termoelektrocentrāles, kurās elektroenerģijas ražošanai izmanto arī dabasgāzi, kas šajos apstākļos ir dārga, turklāt attiecīgi tiktu tērēti dabasgāzes krājumi, kas nepieciešami siltuma ražošanai apkures sezonā) vai elektroenerģiju importēt. Savukārt HES enerģiju, ko palu laikā Latvija importē, uzkrāt, lai to izlietotu vēlāk, būtu tehnoloģiski ārkārtīgi sarežģīti un dārgi.

Jāņem arī vērā, ja saražotā elektroenerģija valstij paliek pāri, tā ir jāeksportē, lai elektroenerģijas tīklā nodrošinātu frekvenci jeb sistēmas darbības stabilitāti (nebūtu piegādes pārtraukumi, sistēmai atslēdzoties). Otrs risinājums šādā situācijā ir elektroenerģijas ražošanas jaudu atslēgšana, tomēr HES atslēgšana palu laikā būtu ekonomiski vēl neizdevīgāka, jo ūdens, sasniedzot rezervuāra maksimālo aizpildījuma līmeni, aizplūstu pa pārgāznēm un tas nozīmētu neīstenotu elektroenerģijas ražošanas potenciālu. Pārvades sistēmas operators AS “Augstsprieguma tīkls” ir atbildīgs par elektroenerģijas sistēmas stabilitāti, tostarp nodrošinot saražotās un patērētās elektroenerģijas nepārtrauktu līdzsvaru.

Biržas līgumu līdz š.g. 1.ceturksnim izvēlējušās 148833 mājsaimniecības jeb 16,14%

Plānojot budžetu, elektroenerģijas lietotājiem ir svarīgi cenu zināt ilgākam laika periodam, tāpēc tirgotāji piedāvā lietotājiem elektroenerģiju iegādāties, slēdzot trīs dažādus līguma veidus. Elektroenerģijas fiksētas cenas līgumu īpatsvars mājsaimniecību segmentā kopumā veido 60%, mainīgas cenas jeb biržas līgumu izvēlējušās 16% mājsaimniecību, bet universālo pakalpojumu – 24%, liecina SPRK š.g. pirmā ceturkšņa dati. Plašāk par līgumu veidiem un to, kā izvēlēties saviem patēriņa paradumiem atbilstošāko elektroenerģijas tirdzniecības piedāvājumu, lasi šeit. Savukārt SPRK skaidrojumu par elektroenerģijas tirgus norisēm 1.ceturksnī un šogad kopumā – šeit.  Plašāk par biržas cenas noteikšanu atbildes meklē SPRK tīmekļvietnē – Biežāk uzdotie jautājumi.

Informāciju sagatavoja: Baiba Jakobsone, sabiedrisko attiecību projektu vadītāja