Smilšu kastes teātris

Pieņemu, ka vecāki, kuri kopā ar saviem bērniem ir spēlējušies smilšu kastē, piedzīvojuši ne tikai saticīgu smilšu kūku cepšanu, bet arī strīdu izšķiršanu, noņemto lāpstiņu un spainīšu atdošanu to mazajiem īpašniekiem un savstarpējas plūkšanās novēršanu, kas bieži vien beidzas ar sakrālo frāzi: “Es ar tevi nedraudzējos!” Līdzīgi kā pieaugušo pasaulē, arī smilšu kastē ir savs neformālais līderis, bieži vien pats dauzonīgākais un skaļākais bērns. Tad vēl ir bērni, kuri cenšas dzīvot saticīgi un draudzēties ar visiem spēļu biedriem. Līdzīgas asociācijas ar smilšu kastes notikumiem man izraisīja pirmā nopietnā Valkas novada pašvaldības domes jaunā sasaukuma sēde, kas notika 26. jūnijā. Kā pārsteigums nāca ziņa, ka bijusī novada pašvaldības vadītāja Gita Avote ir nolikusi savu jauniegūto deputātes mandātu. Būtu bijis tikai godīgi, ja viņa publiski, kaut vai izmantojot sociālo tīklu sniegtās iespējas, būtu pacentusies saviem 1042 vēlētājiem izskaidrot, kāpēc tiek pieņemts šāds lēmums. To neizdevās noskaidrot arī mums, jo G. Avote uz telefona zvaniem neatbild. Tagad šo lēmumu katrs var tulkot, kā grib, bet no malas izskatās tā – ja neesmu ievēlēta par priekšsēdētāju, tad nestrādāšu un eju prom. Taču novada iedzīvotāji viņu domē ievēlēja! Tātad cerēja, ka viņa strādās viņu labā. Deputāts ir atbildīgs savu vēlētāju priekšā un, ja ir iemesli, kāpēc darbu nevar vai nevēlas veikt, tad vismaz vajag to vēlētājiem pateikt.

Tiešsaistē sekojot līdzi domes sēdei, mani tiešām pārņēma dažādas emocijas. Protams, opozīcijas loma ir ļoti svarīga, tā seko līdzi pozīcijai un neļauj tai atslābt, taču opozīcijas pienesums būs noderīgs vien ar nosacījumu, ka diskusija ir par lietu un nepārvēršas farsā. Visnelietderīgāk sabiedrībai ir klausīties demagoģiskās runās un skatīties, kā deputāti “plēšas”. Mums, redakcijas darbiniekiem, cilvēki bieži ir teikuši – kā apnikusi tā viņu (deputātu) mūžīgā kašķēšanās, vai tad nevar strādāt novada labā? Pats sliktākais, kā Valkā, diemžēl, ir bijis, kad lēmums ir ļoti svarīgs un vajadzīgs, bet – nebalsosim, jo to ieteica politiskie pretinieki.

Šī bija pirmā domes sēde, kurā sākās diskusijas par izskatāmajiem jautājumiem. Patiesi skumji, ka pozīcijas un opozīcijas pirmā cīniņa dzirnakmenī trāpījās tieši jautājums par Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Māru Zeltiņu. Kuluāros jau kādu laiku runāja, ka Māra pēc gariem darba gadiem nolēmusi doties pelnītā atpūtā. Par šo lēmumu zināja arī bijusī pašvaldības vadītāja G. Avote. Visi visu it kā zināja. Bet domes sēdē tika par šo jautājumu nospēlēts smilšu kastes teātris. Ja nu Zeltiņai jaunā vara no darba liek aiziet, ja nu tā vai šitā? Šaubos, vai kāds tiešām tā arī domāja, kā runāja, ka domē, vai tā būtu jaunā vai vecā vara, vēlētos, lai no darba aiziet cienījama, profesionāla, starp savas cunftes brāļiem Latvijā atzīta, pieredzes bagāta darbiniece. Bet smilšu kastes teātrim sižets sanāca. Skumji, ka izrāde bija jānoskatās arī Mārai Zeltiņai.

Diskutēt domes sēdēs, protams, vajag. Visi nevar arī turēties pie vienas taisnības, viedokļi var atšķirties, tas viss ir labi. Lēmumiem jābūt caurspīdīgiem, sagatavotiem, izskaidrotiem un pamatotiem, taču, ja cīnoties deputāti aizmirsīs, ka pa vidu tam visam ir cilvēks, graša vērts tāda deputāta darbs, un vēlētājs to neaizmirsīs. Par politiķi neviens nepiedzimst, par tādu izaug. Imants Ziedonis ir teicis: “Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels!”