Sapratu, – citādi nevar

Mans viedoklis par vakcinācijas nepieciešamību pret “Covid-19” ir svārstījies no skepses (pirms aptuveni gada), tad no īgņošanās pret mūsu valdību, kas ar dažādām metodēm grib cilvēkus piespiest vakcinēties, nevis ļaut pašiem brīvi izvēlēties, kad to darīt, līdz esmu nonākusi pie uzskata, ka vakcinācija pret kovidu ir  ļoti nepieciešama un pašsaprotama.

Abas “Pfizer” vakcīnas devas saņēmu augustā. Centos šo procesu vilkt līdz pēdējam, lai imunitāte un aizsardzība pret vīrusu būtu ziemā un agrā pavasarī, kad vīrusi plosās visniknāk, bet, kā redzams, attiecībā uz kovidu neko nevar paredzēt. Tas ir jau klāt, Smiltenes novadā saslimušo skaits aug ar katru dienu. Jā, saslimst arī vakcinētie, taču tas, ka esmu vakcinējusies, man dod drošības sajūtu, ka slimības gaita nebūs smaga. 

Pie pārliecības, ka pret “Covid-19” jāvakcinējas, nonācu pati, ne Kariņš, ne Pavļuts man šo ideju nav uzspieduši ar varu. Redzot, kas notiek pasaulē, proti, to, ka cilvēki ar šo vīrusu joprojām inficējas visos kontinentos (izņemot neapdzīvoto Antarktīdu, jo no turienes ziņu nav), turklāt kovids aug un attīstās jaunos paveidos, ir loģiski secināms, – tā ir jauna, bīstama masveida sērga, pret kuru vajadzīga papildu aizsardzība. Visvairāk mani pārliecināja zinātnieki. Personīgi esmu par šo tēmu runājusi ar man zināmu biologu, kurš, stāstot par citu tēmu, kodolīgi rezumēja situāciju ar kovidu –  antivakseri slimos.  No zinātnieku teiktā saprotu to, ka lielākā daļa šūnu mūsu ķermenī nav mūsu pašu, tie ir dažādi mikrobi, vīrusi un tamlīdzīgi. Mūsu imūnsistēma, mums augot, attīstās kopā ar visu, ko mēs ieelpojam, ar mikrodaļiņām, kas nosēžas uz mūsu ķermeņa un tā tālāk. Kad pasaulē uzrodas jauni vīrusi, cilvēka organisms nespēj tik ātri pielāgoties un dot tiem prettriecienu, tāpēc ir vajadzīga vakcīna.

Kad piedzimst mazulis, viņš jau pirmajos dzīves mēnešos saņem potes pret B hepatītu, tuberkulozi, rotavīrusu infekciju, difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, poliomielītu, pneimokoku infekciju, masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām, vējbakām. Vakcinācija ir labākais un efektīvākais veids, kā bērnu pasargāt no bīstamām un nāvējošām infekcijas slimībām, atgādina ārsti. Bērnu klīniskā universitātes slimnīca par to ceļ trauksmi pēc katras reizes, kad viņsaulē aiziet dažādu iemeslu dēļ nevakcinēts mazulītis, kurš šajā pasaulē paguvis nodzīvot īsu brīdi.

Pašsaprotama ir arī pote pret ērču encefalītu. Neesmu dzirdējusi nevienu pret to protestējam.

“Covid -19” ir jauna, lipīga slimība, pret kuru jāvakcinējas, tāpat kā pret visām šeit uzskaitītājām, un, ja vajadzēs, tad tas būs jādara katru gadu (tāpat kā pret gripu).  Ir pagājis gana ilgs laiks, lai  saprastu, ka nav nekādu “nošpricēšanas” sazvērestību, – pasaulē ir izsprucis bīstams un gudrs vīruss, un vienīgā cerība ir uz zinātniekiem, uz viņu radītajām vakcīnām.