Ziemellatvija.lv
Ar saukli “Visi ceļi ved uz Romu!” kopā ar “Impro” vadīto tūristu grupu dodamies ceļā.
Bet kur un kā radies šis teiciens? Izrādās, sensenos laikos Romas imperators Cēzars Augusts lika Romas “sirdī” uzsliet tā dēvēto “zelta ceļa stabu”. Tā bija akmens kolonna, uz kuras bija uzraksts zeltītiem burtiem un no kuras sākās un beidzās visi romiešu ceļi plašajā pasaulē.
Taču šoreiz ne par pašu Romu, bet valsti tās vidū ‒ Vatikānu. Parasti, sakot Vatikāns, iztēlojamies lielo laukumu Sv. Pētera bazilikas priekšā un svētās mises, ko notur pāvests, taču dzīve aiz Vatikāna milzīgā mūra paliek nezināma.
Īsā Vatikāna “pase” izskatītos šādi: mazākā valsts pasaulē, kuras platība tikai 44 hektāri un kura valsts statusu ieguva 1929. gadā. Valsts galva ‒ pāvests. Vatikānam ir sava himna, ģerbonis, karogs, savi eiro, radiostacija, izdevniecība. Valsts valodas ‒ itāļu, latīņu. Vatikānā ir ap 800 iedzīvotāju. Pāvesta mieru sargā raibi svītrotās formās ģērbti Šveices gvardi.
Vatikānu gadā apmeklē ap pieciem miljoniem tūristu, un nu to skaitā būsim arī mēs no Latvijas. Šīs dienas ceļojuma mērķis mums ir Vatikāna dārzi, kas aizņem gandrīz pusi no visas valsts teritorijas. Tas ir tāds nedaudz ekskluzīvs apskates objekts, jo apmeklējums jāpiesaka krietnu laiku iepriekš un arī ieejas biļetes cena ir gana augsta ‒ virs 50 eiro. Taču “Impro” tūrisma firma ir uzdevumu augstumos, saņemam nozīmīgu atlaidi un varam apiet visu milzīgo, vismaz 200 gaidītāju rindu, lai noteiktā laikā ierastos un plašajā vestibilā izietu somu apskati. Jau iepriekš esam brīdināti par apģērbu ‒ apsegti pleci un ceļgali. Mūsu vadību pārņem Vatikāna gide… un tad tie vārti veras.
Jau ar pirmajiem metriem nokļūstam pilnīgi citā pasaulē. Visapkārt zaļš miers, dzied putni, viegls vējiņš šūpo garus ziedu kātus. Tik sirreāls ir tas miers, jo tur aiz augstā akmens mūra palikusi daudzmiljonu trokšņainā, skrejošā pilsēta. Dārzos ielaiž tikai pa atsevišķai ļaužu grupiņai, tā ka rodas iespaids, ka esam vienīgie šī skaistuma un miera baudītāji.
Jā, bet kur tad pazudis pats lielais mūris? Šaipusē tā ir ar efejām un ziedošiem vīteņaugiem apaugusi siena. Dodamies gar palmu un pīniju aleju dziļāk dārzā. Ak jā, plašajā dienvidu pasaulē taču svin Palmu svētdienu ar simbolu palmu zaru, jo pūpoli un Pūpolu svētdiena tā tikai priekš mums, ziemeļniekiem.
Dārza sakoptība ir teicama. Puķu un košumkrūmu izkārtojumā strādājuši zinoši dārzu arhitekti, jo aiz katra celiņu pagrieziena paveras kāds pilnīgi jauns minidārziņš. Daudzviet izkārtotas skulptūras un pieminekļi nozīmīgiem teoloģijas pīlāriem.
Ceļš mūs atved pie šūnakmens mākslīgā ūdenskrituma, kuru apsargā ērglis, bet nedaudz kalniņā aiz tā redzama arī paša pāvesta rezidence. Es gan to sauktu par parastu trīsstāvu dzīvojamo namu, ar parastiem logiem, pat bez balkona. Tā šķiet, ka tik vienkārša ēka nemaz neiederas šai krāšņajā dārzā. Pieticība un vienkāršība ir īstenas ticības postulāts, un tas te redzams.
Gide mūs vedina uz Vatikāna lepnumu ‒ rožu dārzu. Pa maziem olīšiem klātām un dzīvžogu ieskautām takām pamazām ceļamies pakalnā, ejam caur vīteņaugu zaļajām arkām. Jau pa gabalu mūs apņem spēcīga rožu smarža, jo maija saule Itālijā ir jau gana silta, lai no visiem augiem izvilinātu to īpašo, pavasara smaržu. Rozes te ir no sensenām pils rožu šķirnēm ‒ krāšņas, lielas un smaržīgas. No rožu dārza redzams arī Sv. Pētera bazilikas kupols.
Dārza celiņi mūs atved pie liela zvana. Tas ir īpašs zvans. Tam ļauts zvanīt tikai tad, kad notikusi pāvestu maiņa. Izņēmuma gadījumā šis zvans pār Vatikānu zvanīja arī, iestājoties šim, 21. gadsimtam.
Vienā no dārza stūriem gide rāda helikopteru nosēšanās laukumu un pastāsta, ka pāvests Pāvils II ļoti baidījies lidot, tāpēc pirms katra lidojuma nometies ceļos uz laukuma un skaitījis lūgšanu.
Vatikāna dārzi ir pilnībā rekultivēta zeme.
Zem krāšņajām puķu dobēm ir seno romiešu villu pamati un Kaligulas cirku atliekas. Īstens skaists brīnums ir ģeometrisko dzīvžogu zaļi rakstainā sega, kura pārsedz reiz bijušo atkritumu laukumu.
Pāris stundas Vatikāna dārzos paskrējušas nemanot. Vēl skats kavējas pie ziedošajiem bugenvileju krūmiem, pār galvu karājas zilo vistēriju ziedu skaras.
Atstājam šo vietu, kuru tā vien gribas saukt par Paradīzes dārzu, lai atgrieztos atkal reālajā dzīvē un iejuktu ņirbošajā Romas ļaužu pūlī.
Taču mūsu ceļojums, ko sagādājusi tūrisma firma “Impro”, saucas “Itālijas skaistākie dārzi”, un šis ceļojums vēl tikai sākas (bet par to citreiz).
* * *
PĒCVĀRDA VIETĀ. Ceļojumos ar dzīvesbiedru Andri vienmēr dodamies kopā ar tūrisma firmām, jo uzticamies profesionāļiem, kuri mūs izvadās un parādīs visu ievērojamāko attiecīgajā maršrutā. Tādā ceļojumā mums nav jāraizējas par jebkādām sadzīves problēmām un varam baudīt jaunatklāsmes prieku. Vairākkārt esam braukuši ar “Impro”, kuru ceļojumu programmas un gidi nav mūs pievīluši. Nav tā, ka ar tūrisma firmām brauc nez kādi bagātnieki. Ļaudis, tāpat kā mēs, liek eiro pie eiro, lai kaut reizi gadā izrautos no ikdienības un pavērtos tālāk pasaulē.
Lonija Kurpniece
Reklāma