Kā atrast gudros?

Cilvēku runās tēma vēlēšanas ieskanas arvien biežāk. Katram jau ir savs kaut kāds skatījums, bet mana nelokāma pārliecība ir, ka neko sliktāku nevar izdarīt savai un Latvijas nākotnei, kā neiet vēlēt. Nez kāpēc tā ir iegājies, ka tieši tie, kas atbalsta kliedzējus, populistus, utopistus, kaut kādu radikālu ideju bīdītājus, caurbirušus neveiksminiekus, aiziet un nobalso, bet kādi, kas domā kaut cik sakarīgi, nebalsojot it kā izrāda protestu pret to, kas nepatīk šobrīd. Beigās sanāk, ka ar šādu protestu tiek iedota vara kādam, ko 100% negribētu redzēt Saeimā.

Par mazāko ļaunumu runā pirms katrām vēlēšanām, un zināma taisnība tur ir, jo cik tad ir to, kas no sirds uzticas un ir pārliecināts par kādu politisko spēku. Drīzāk cilvēki runā – man tas kandidāts patīk, bet šo ciest nevaru. Bet tas ir par pazīstamajiem, taču cik tad tādu ir? Pārsvarā sarakstos ir uzvārdi, ko pirmo reizi dzirdam. Tad kā saprast, par ko balsot?

Grūti, patiešām, jo īpaši, ja ir tik daudz sarakstu, nosaukumi ir maldinoši un neko neizsakoši. Jā, būs grūti, bet vēlēšanas nav tikai iespēja, tiesības, tā ir arī atbildība. Ir jādomā, jāvērtē, vai šis ir tas spēks, kas Latviju izvedīs no globālās krīzes, kurā Eiropa, pateicoties kovidam un karam, grimst. Vispirms ir jāatmet emocijas, jo visvienkāršāk ir aizskriet līdzi kādam, kas kladzina un uzrāda sliktās lietas. Tā var nepamanīt, ka kladzinātājiem ir tikai utopiskas idejas, jo paši jau apzinās – lai pārvarētu 5% barjeru, jānotiek brīnumam vai, ja arī pārvarētu, tad vairāk par vienu vai diviem mandātiem neiegūtu un nekas reāli jādara viņiem nebūtu, vien jākritizē.

Manuprāt, tieši uz šīm vēlēšanām liela daļa sarakstu ir izveidoti, lai kultu ūdeni vai tukšus salmus. Tāds savdabīgs pašapliecināšanās veids. Paskatos uz lielu daļu sarakstu un ķeru pie galvas – iesēsties Saeimas krēslā cer caurkrituši politiķi, kuru neizdarību saraksts ir tik garš, ka pat ar sliktu atmiņu to aizmirst nevar; kaut kādi pretkovid aktīvisti, kas neko citu nespēj pateikt, kā “atcerieties, viņi lika mūs nopotēt”; krievu pasaules slavinātāji, kuri nez kāpēc neredz savu nākotni laimes zemē Krievijā, bet par krievu guberņu vēlas padarīt Latviju, utt.

Kad tiek analizēti kandidāti pēc nodarbošanās, izglītības, tad atkal jāķer pie galvas. Mēs taču vēlam 100 gudrās galvas, cilvēkus, kuri pieņems likumus, kuriem valsts iedzīvotājiem jāpakļaujas, kuriem jāveicina valsts izaugsme! Jā, es balsotu ar rokām un kājām, ka kandidātiem ir jāpilda kāds tests par valsts pārvaldību, vēsturi, jāapliecina lojalitāte Latvijai, jo Saeimas krēsls nav domāts, lai tajā ne par ko saņemtu labu atalgojumu. Uz dažu kandidātu skatoties, domāju – vajadzētu arī zīmi no ārsta, vismaz psihiatra.

Diemžēl šobrīd neviens neinteresējas, vai kandidāti maz saprot, kādas funkcijas un pienākumi ir Saeimas deputātiem, kā funkcionē valsts pārvalde utt. Var jau būt, ka bezdarbnieks ar pamatizglītību, kuram ir n-tie kredīti un parādi, ļoti labi orientējas likumdošanā, jo ir ar to apsēsts. Bet neticas, vai ne? Un dažā sarakstā šādu “bēdu brāļu” ir pa pilnam. Tiešām saraksts izveidots, jo partija, apvienība saprot, kas jādara, lai padarītu dzīvi Latvijā labāku? Domājot, par ko balsot, ir jāizvērtē, vai tas, ko saklausu, nav vien to lietu uzskaitījums, kas arī man nepatīk?

 Ingūna Johansone