Jāmēģina raudzīties no gaišās puses

Izlasot informāciju, ka 14. jūnijā Valkā plānots atzīmēt Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, pie sevis nodomāju: “Oho, kaut kas jauns un neredzēts!” Jāteic, ‒ neatceros, ka pirms tam kaut kas tāds būtu bijis. Piemiņas pasākumā uz Sibīriju izsūtītajiem būs tik cienīga programma ar atceres brīdi un piemiņas koncertu “Aizvestajiem” Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Piemiņas brīdī – koncertā draudzes mācītājs Andris Reiters teiks pārdomu vārdus, bet par muzikālo noskaņu rūpēsies Valkas novada sieviešu koris “Ziemeļstīga” un Rīgas zvanu ansamblis “Primus”.

Jāteic, ka līdz šim katru gadu šis pasākums notika netālu no bijušās Valkas dzelzceļa stacijas pie piemiņas akmens 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem uz Sibīriju. Pasākums nebija kupli apmeklēts, tikai paši izsūtītie, viņu ģimenes locekļi, kāds no novada pašvaldības vadības, prese un pēdējos gados – arī Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas pāris skolēnu ar pedagogu. Pāris uzrunas, pa kādam dzejolim un ziedu nolikšana. Šogad atceres pasākuma norise iecerēta tik tiešām citādāka ar pavisam citu skatījumu un atvēzienu, bet ir viens bet.

Ir izveidojusies duāla situācija. Proti, 14. jūnijā, kad visur pie publiskām un privātām ēkām ir jāizkar valsts karogs sēru noformējumā, šajā dienā Valkā notiks vairāki pasākumi, kas tiek organizēti Valkas un Valgas pilsētu svētku ietvaros. Nenoliedzami, kādiem, kuriem biezāka āda un kuru ģimenes nav skārušas šīs baisās izsūtīšanas, iespējams, pat neaizdomājas par to un svin dzīvi un svētkus. Taču tiem sirmgalvjiem un viņu pēctečiem, kuriem šī diena jau kopš 1941. gada ir kā robežšķirtne dzīvei pirms tam un pēc tam, tie nav svētki, bet gan visīstākā sēru diena.

Man šīs pārdomas publiski rosināja izteikt arī viena no ģimnāzijas skolotājām. Viņa telefona sarunā ir atklāta, sakot: “Kā es turpmāk bērnus varēšu mācīt un aicināt šajās piemiņas dienās – 25. martā un 14. jūnijā – pieminēt, domāt un būt patriotiem. Mēs, pieaugušie, mācām un stāstām vienu, bet darām pavisam otrādi.” Nevar nepiekrist skolotājas teiktajam, bet varbūt uz šo radušos situāciju jāmēģina raudzīties no gaišās puses. Proti, paldies Dievam, ka esam brīva valsts, kurā pieminam un godājam savu vēsturi, cilvēkus, kuri netaisni cietuši no nīstā komunistiskā režīma un represijām un protam arī svinēt svētkus. Turklāt neviens no augšas nenorāda, kā un kāpēc ir jāsvin. Esam brīvi savās domās un rīcībā!