Reklāma

Ilgtspējīga saimniekošana – permakultūras piemērs saimniecībā “Zadiņi”

Dzīvojot laukos un iedvesmojoties no permakultūras principiem, Elgars Felcis ar ģimeni ik dienu smeļas iedvesmu jauniem darbiem, dzīvespriekam, veselīgām savstarpējām attiecībām. Tā rodot izpratni par cilvēka un dabas mijiedarbību plašākās ekosistēmās un sabiedrībā. Foto: No personīgā arhīva

Smiltenes novada Launkalnes pagastā darbojas atvērtā tipa saimniecība “Zadiņi”, kur vienviet apmetušās vairākas ģimenes ar līdzīgu domāšanu, kas dzīvo, iedvesmojoties no permakultūras principiem.

Šādu dzīvesveidu sauc arī par kopienu. Tur mitinās septiņi pieaugušie un seši bērni, kopumā četras ģimenes, kas dzīvo “Zadiņos” esošajās piecās ēkās, daļēji koplietojot telpas. Vēl daži domubiedri nedzīvo uz vietas, bet regulāri piedalās “Zadiņos” notiekošajos pasākumos, kā arī praktiskajos projektos. Viens no viņiem ir Elgars Felcis – Latvijā zināms kā ilgtspējas procesu pētnieks, kā arī Latvijas Universitātes un Vidzemes Augstskolas pasniedzējs.

Kopienas idejas koncepts

Izstudējis, strādājis un dzīvojis ārzemēs, 2016. gadā Elgars ar ģimeni atgriezās Latvijā, atrada domubiedrus ne tikai Rīgā, bet arī Smiltenes pusē, kur Ņujorkā dzīvojošā Ieva Zadiņa bija nolēmusi savu īpašumu atvēlēt zaļajai saimniekošanai un labdarības projektiem. Kopiena veidojās kā cilvēku grupa, kas atstāja lielpilsētas “vāveres riteni” un pārcēlās uz laukiem. Viņu mērķis – pārtraukt līdzdalību ekoloģisko un sociālo problēmu vairošanā. Lai labi dzīvotu jaunizveidotajā saimniecībā, primāri nepieciešama savstarpēja sadarbība un atbalsts. Viņi mācās un vadās pēc permakultūras ētikas principiem un tradicionālajām prasmēm, atvērtās saimniecības dalībnieki vēlas atbalstīt kopradi, veselīgas cilvēku attiecības un reģeneratīvu saimniekošanu.

Elgars uzreiz uzsver, ka “Zadiņi” nav zemnieku saimniecība. Kopienas pastāvīgie iedzīvotāji ir biedrības “Zadiņi” biedri, taču  lauksaimniecība nav biedrības galvenais ienākumu avots. Lielākajai daļai kopienas biedru ir patstāvīgs darbs, kuru veiksmīgi var apvienot ar rosīšanos saimniecībā.

 Saimnieciskie jautājumi tiek risināti iknedēļas sapulcēs un lēmumus pieņem pēc vienprātības principa jeb konsensus, ņemot vērā, ka kopienas biedru loks nav liels. Nākotnē, kopienai augot, tas var mainīties. “Ja vides un ekonomiskā situācija pasaulē turpinās pasliktināties, tad cilvēku interese par pievienošanos, būšanu lauku vidē un sadarbošanos palielināsies,” uzskata Elgars.

Ir padomāts arī par tālākām perspektīvām, kopienā turpinās strādāt pie saimnieciskās darbības attīstīšanas, agromežsaimniecības demonstrāciju vietas veidošanas ar Eiropas Savienības projektu finansējuma piesaisti un tamlīdzīgi, lai vairāk ienākumu avotu ir uz vietas. Darbošanās pamatmērķis ir rūpēties par kopienas grupas stabilitāti un vienotību. Jāpiemin, ka “Zadiņiem” jāapsaimnieko 90 hektāri zemes, no tiem lielākās platības aizņem meži. Turklāt daļa no tiem ir Natura 2000 teritorijā.

Dabai draudzīgāka saimniekošana

“Zadiņos” var sastapt vistas, pīles, zosis, bites, trīs kaķus un suni. Ir arī četras Galovejas šķirnes govis, kas ganību sezonā dabiskā veidā “nopļauj” zāli. Tiklīdz pienāks pavasaris, tā ģimenes rosīsies dārzos un siltumnīcā.

“Zadiņu” kopienu raksturo viss par un ap ekoloģisku dzīvošanu un savas pašpietiekamības veicināšanu jeb, kā rakstīts “Zadiņu” “Facebook” kontā (www.facebook.com/saimnieciba.zadini): “Atvērtajā saimniecībā “Zadiņi” mēs meklējam vietējas atbildes globālām problēmām. Mācoties no permakultūras ētikas un principiem un tradicionālām prasmēm, mēs vēlamies atbalstīt veselīgas cilvēku attiecības, kopā darītus darbus.” Proti, kopienas biedri piedalās ar nelielu ikmēneša maksājumu kopējās infrastruktūras uzturēšanā un kopējiem izdevumiem, kā arī ziedo apmēram vienu dienu nedēļā kopējiem darbiem, piemēram, malkas gādāšanai mežā. Kopīgi tiek svinēti arī oficiālā kalendāra svētki, kā arī dažkārt pašu ierosināti svētki – dzimšanas dienas vai citi.

Jāņem vērā, ka “Zadiņu” kopiena vienmēr ir bijusi ļoti internacionāla. Elgara sieva ir poliete, Gata sieva ir vāciete, te viesojas daudzi cittautieši.

Kā skaidro Elgars, permakultūra ir ilgstoša, pastāvīga lauksaimniecība un kultūra. Tās filozofija – kā cilvēki var dzīvot tagad, neapdraudot nākamās paaudzes. Elgars atvērto saimniecību “Zadiņi” ir izveidojis kopā ar domubiedriem, un tā ir kopiena, kuras dalībnieki dzīvo labi, bet tajā pašā laikā arī vienkārši, domājot par to, kas pēc viņiem paliks nākamajām paaudzēm.

Permakultūrai raksturīga arī auglības saglabāšana, veidojot dažādus kompostus no mizām, nopļautas zāles, nobirušām lapām un visa pārējā, kas var sadalīties. Ir citādāka veida pieeja dārza ravēšanai. Izrādās, to var būtiski samazināt, jo zemes prātā ir iestrādāta aizsargreakcija – vienmēr apsegties. Ja izmantojam šo augsnes vēlmi apsegties un vienmēr savas dobītes pārklājam ar nopļautas zāles kārtu, kartonu, koku mizām jeb mulčējam, nezāles liekas mierā. Bet mulčēšana un kompostēšana ir tikai permakultūras izpausme dārzkopībā, daudz svarīgāka ir filozofija – mainīt pēdējos simt gados ierasto izšķērdīgo dzīvesveidu. Paralēli tam visam ir jāmazina savs egoisms, jāraugās, vai otram neklājas slikti, un jāpiedāvā palīdzība.

Šādu dzīvesveidu raksturo arī inovatīvu risinājumu meklēšana, radīšana un iedzīvināšana ikdienā. Viens no šādiem risinājumiem ir vistu “traktors”, kura ideju Elgars smēlies literatūrā par permakultūru. Arī viņi izveidojuši vistu būri, laktas un dētuves, kas ir nožogota un tajā pašā laikā pārvietojama iekārta. Primāri tas pasargā mājputnus no meža zvēru vai plēsējputnu uzbrukumiem. Vasaras laikā ar šādu vistu “traktoru” tiek pļauta zāle, turklāt augsne uzreiz tiek arī mēslota.

Visi kopā, bet ar zināmu distanci

Kopienā dzīvo dažādas ģimenes ar savām līdzšinējām pieredzēm un dzīves redzējumu, tāpēc loģiski, ka nebeidzams izaicinājums ir mācīties sadzīvot, komunicēt skaidri, svarīga arī empātija vienam pret otru. Tā uzskata Elgars un uzsver, ka sociālā stabilitāte vienmēr pārtrumpo ekonomiskus vai saimnieciskus plānus. Izdošanās var būt tikai tādā secībā, un strādājam pie abiem. “Šī vieta dod daudz iedvesmas un nebeidzamus plānus, tā kā jātrenē pacietība tam, ka viss realizējas pamazām. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi! Ir gandarījums par iespēju būt iesakņotiem vietā, redzēt, kā aug bērni, mācīt viņiem izpratni par savu lomu plašākās ekosistēmās un sabiedrībā, rūpēties par šo vietu un iedvesmot ar to citus, kas īsu vai ilgāku laiku ir šeit. Būt neatkarīgākiem. Liels prieks, ka esam labi iepazinušies ar vietējo Launkalnes ciema apkārtnes un pat plašāku cilvēku kopienu un nedzīvojam tikai savā ideālu burbulī. Ir svarīgi būt gan savējiem, gan citādākiem, turpināt nebeidzamo mācīšanās procesu,” viņš saka.

Lai būtu lielāka izpratne par “Zadiņiem”, jāpaskaidro, ka ģimenes apdzīvo atsevišķas mājas un dzīvokļus, taču saimniecības teritorija viņiem ir jādala visiem viena. “Saprotot mūsu mentalitāti, mēs nevaram veidot ekociematus, kādi tie ir Spānijā, Grieķijā vai Itālijā, ar ļoti ciešu dzīvošanu kopā, kopīgām ēdienreizēm un tamlīdzīgi. Dienvidvalstu kultūrai tas der, bet mums arī ikdienā vajag kādu distanci, tāpēc ir svarīgi, lai būtu privātums. Katra ģimene, kas šeit dzīvo, var atļauties šo personīgo privātumu, attiecīgi esot mājā vai dzīvoklī tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Un tas ir svarīgi, bet viss, kas saistīts ar kopienas notikumiem, ikdienu, jau ir vairāk vērsts uz komandas darbu,” paskaidro Elgars un piebilst, ka katram, protams, ir savas aizraušanās un interešu loks. Kā viens no piemēriem – pie bišu stropiem iet tikai divi cilvēki, kas aizraujas ar biškopību un māk ar tām apieties.

Piedalās dzīves stila apmaiņas kampaņā

Lai ikvienu iedrošinātu savā ikdienā ieviest kaut mazus, bet planētai draudzīgus dzīves paradumus, pagājušajā gadā uzsākta dzīvesstila pieredzes apmaiņas kampaņa “Es daru tā!”. Tā dod iespēju videostāstos smelties idejas no dažādiem cilvēkiem, kā ar prieku dzīvot dabai draudzīgāk. Kampaņas ietvaros aktrise un kostīmu māksliniece Madara Botmane apmeklēja arī “Zadiņus”, un Elgars labprāt dalījās pieredzē, kā veidojās kopiena un kā noris ikdiena tajā. Proti, kampaņas “Es daru tā!” ietvaros dažādi cilvēki publiski dalās  pieredzē un ieradumos, kas ļauj dzīvot dabai un planētai draudzīgāk. Tie saistīti gan ar atkritumu šķirošanu, otras elpas došanu savu laiku nokalpojušām lietām, energoefektīvu ēku būvniecību, bioloģisku pārtiku, pārdomātiem pirkumiem un daudziem citiem ikdienā noderīgiem stāstiem. Videostāstu par “Zadiņiem” ir iespējams noskatīties – “YouTube” vai “Facebook”.

Kopienai ir iespējas paplašināties

Kopiena ir atvērta jauniem biedriem jeb dalībniekiem. Trīs posmu pievienošanās process ir šāds: īstermiņa viesis – ilgtermiņa viesis – biedrības biedrs. Īstermiņa viesis ir tas, kurš atbrauc iepazīties ar kopienu uz nedēļas nogali vai nedaudz ilgāk. Ilgtermiņa viesis atrodas kopienā no trīs mēnešiem līdz gadam. Un tad, kad savstarpējā iepazīšanās ir notikusi un ir abpusēja vēlme, ir iespēja kļūt par pastāvīgu iedzīvotāju – biedrības biedru.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.