Goda lieta – aizstāvēt Ukrainas brīvību

Ukrainā jau piekto mēnesi plosās nežēlīgs karš, kurā ukraiņu tauta aizstāv savu zemi pret krievu armijas iebrucējiem. Līdz šim nav nācies satikties ar kādu no Ukrainas aizstāvjiem, kas reāli piedalās karā, bet šonedēļ bija iespēja uz sarunu aicināt 34 gadus veco Vitāliju Malbi.

Viņš uz dažām dienām bija atbraucis apraudzīt savu ģimeni, kura tagad dzīvo Valgā. Jau otrajā kara dienā, 25. februārī, Vitālijs pieņēma lēmumu ģimeni no Kijivas evakuēt uz Igaunijas pierobežas pilsētu Valgu, kur jau kopš 2003. gada dzīvo viņa brālis.

Mūsu tikšanos noorganizēja valcēnietis Dzintars Stočka, kurš šajās dienās Vitālijam ar ģimeni izrāda latviešu viesmīlību. Sākoties karam, Dzintars kopā ar Vitālija brāli mēroja aptuveni tūkstoš kilometru līdz Polijas robežai, lai sagaidītu Vitālija ģimeni un atvestu drošībā uz kaimiņpilsētu Valgu.

Vitālijs uz sarunu ierodas formas tērpā, kuram uz viena pleca uzšūts Igaunijas valsts karogs. Izrādās, Vitālijs kopā ar citu valstu brīvprātīgajiem, tostarp arī latviešiem, karo pret krievu iebrucējiem. Lai paliktu Ukrainā, Vitālijs sievai Alīnai neteica, ka viņš arī var izbraukt no Ukrainas kā Igaunijas pilsonis, jo viņam ir Igaunijas pilsoņa pase. Viņam tā bija goda lieta – aizstāvēt savas mammas dzimteni, jo Ukrainā ir dzimis, audzis, skolojies, dienējis un nodibinājis ģimeni. Jau bērnībā Vitālija tēvs, stāstījis par savu tēvu zemi Igauniju, tāpēc Vitālijam sirds pieder ne tikai Ukrainai, bet arī Igaunijai. Taču, šajās dienās tuvāk iepazīstot Latvijas skaisto dabu un latviešu viesmīlību, viņš atzīst, ka pēc kara, atgriežoties pie ģimenes, iespējams, varētu pārcelties uz dzīvi Latvijā. Vitālija sieva Alīna bija pirmā bēgle, kas ieradās no Ukrainas Valgā. Viņa bija tā, kas asarām acīs uzrunāja sanākušos atbalsta mītiņā Ukrainai, kas notika februāra beigās Valkas un Valgas kopīgajā centrā.

– Vitālij, kā dzīvojāt pirms kara?

– Kopā ar sievu audzinājām deviņus gadus veco dēlu Dāvidu un divgadīgo meitiņu Kiru. Dzīvojām īrētā dzīvoklī Kijivā. Sieva strādāja par kosmētikas veikala vadītāju, bet es – policijā. Šobrīd esmu izlūks, piedalos aktīvajā kara darbībā.

– Ne tikai latvieši, bet daudzas tautas uzskata, ka Ukraina uzvarēs šajā karā. Vai tā būs?

– Noteikti. Vadoties pēc manām analītiskām prognozēm, šis karš ilgs vismaz trīs gadus. Tas, ko stāsta televīzijas ziņās, ka jau rudenī varētu karš beigties, nav tiesa. Spriežot pēc pašreizējiem kara notikumiem, karš ilgs vairākus gadus. Ja kara notikumi risināsies kā Donbasā, tas var ilgt gadiem. Krievi Donbasā neko nav panākuši vai uzcēluši, tikai visu sagrāvuši un iznīcinājuši. Savukārt tagad mēs, ukraiņi, gribam sagraut Kremli un iet uzvaras parādē Sarkanajā laukumā. 

– Ko krievi dara Ukrainā? Ko viņi grib panākt?

– Krievi grib sagrābt Ukrainas teritorijas un iznīcināt ukraiņu tautu. Viņi nogalina mierīgos iedzīvotājus, jo nespēj nogalināt kareivjus. Nevar tāpēc, ka nemāk. Krieviem nav nekādas morāles, nogalina bērnus, sievietes un sirmgalvjus. Ar savām acīm daudz ko esmu redzējis, ne tikai to, ko pārraida televīzijā un sociālajos tīklos. Daudzi uzskata, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Teikšu godīgi, tā nekad nav bijis. Krievija vienmēr Ukrainai ir uzbrukusi un centusies to iekarot.  

– Jau kara pirmajās dienās pasaule ieraudzīja, ka Ukrainas aizstāvji ir profesionāli un apmācīti cilvēki. Ukraiņi prot karot?

– Pirms kara, kad tika apkopota statistika, atklājās, ka Ukrainā ir 250 tūkstoši profesionāļu, kuri jau bija karojuši Donbasā. Šie kari nav salīdzināmi. Karš Donbasā bija daudz vieglāks.

– Vai neesat jau fiziski un morāli noguris?

– Pagaidām vēl ne.

– No Ukrainas aizliegts izbraukt vīriešiem, sākot no 18 līdz 60 gadiem. Ko viņi dara?

– Ukrainā ir regulārā armija. Ukrainu šajā karā aizstāv arī brīvprātīgie. Ir arī teritoriālās organizācijas, tā saucamie partizāni, kuri pret iebrucējiem aizstāv savas lokālās teritorijas. Šie cilvēki ir tā saucamie rezervisti. Šobrīd gan krievu, gan ukraiņu armija kara darbībā izcīna uzvaras pavisam nelielās teritorijās. Pašlaik abas armijas stāv uz vietas un nevirzās uz priekšu. Ukrainas armija neiet uzbrukumā krieviem, jo trūkst cilvēku.

– Vitālij, kā jūs sevi jūtat – vairāk kā ukraini vai tomēr esat igaunis?

– Morāli es sevi jūtu vairāk kā ukraini, jo māte man ir ukrainiete. Karā es sevi pārstāvu kā Igaunijas pilsonis. Līdz šim vēl neesmu dzirdējis, ka frontē būtu vēl kāds igaunis. Iespējams, esmu vienīgais. Latvieši ir, karojam plecu pie pleca, kopā veicam uzdevumus. Taču zinu, ka igauņu profesionāļi militāri sagatavo ukraiņus karam.

– Jūs atbraucāt pie savas ģimenes. Kā viņiem dzīvojas, zinot, ka dēls, vīrs un tētis piedalās kaujās?

–  Tas jāprasa sievai. Zinu, ka viņa katru dienu raud, tāpēc arī steidzos savu ģimeni apraudzīt. Man tikai nākamgad februārī pienākas atvaļinājums, bet, saprotot manu problēmu, komandējošais sastāvs mani norīkoja komandējumā uz desmit dienām, lai es apciemotu savu ģimeni. Arī tagad, kad esmu šeit, sieva raud. Taču man ir jābūt tur, Ukrainā, un šis jautājums nav apspriežams. Valgā ierados, ceļā pie savas mašīnas stūres pavadot 28 stundas. Braucu no Harkivas. Uz robežas problēmu nebija, jo esmu Igaunijas pilsonis. Braucu ar savu personīgo automašīnu, to izmantoju arī frontē.  

– Vai šajās dienās, esot pie ģimenes, esat nedaudz atpūties?

– Ja godīgi, nepārtraukti dzīvoju sasprindzinājumā. Esmu jau pieradis gulēt tad, kad mūs krievi apšauda. Tad zinām, ka varam nedaudz atpūsties, nomazgāties, izmazgāt drēbes. Kad ir klusums, gulēt nevaru. Jo, ja frontē sāk šaut artilērija vai krīt bumbas, tātad krievi nenāks uzbrukumā. Šādos brīžos varam noslēpties un atpūsties. Ja nav apšaudes, tātad krievi gatavojas uzbrukumam. Mums jāmeklē, no kuras puses gaidāms uzbrukums.

– Kā armija uztver savu prezidentu Zelenski?

– Dotajā brīdī – piecdesmit uz piecdesmit. Gribētos viņam uzdot ļoti daudz jautājumu saistībā ar visu administrāciju, kas šo karu vada. Šis ir sarežģīts jautājums, bet izteikšu personīgo viedokli. Lieta tāda, ka mums bija iespēja jau laikus sagatavoties šim karam. Zelenskis to ignorēja. Principā jau neviens neticēja, ka būs šis karš. Zelenskis teica, ka kara nebūs, un, protams, mēs visi viņam noticējām. Zelenskim kā prezidentam ir jādara savs darbs, nevis jāiejaucas kara darbībā.

– Kas pašlaik trūkst Ukrainas armijai? Zinu, ka kopā ar Dzintaru esat lūdzis valcēniešiem atbalstu, lai cīņu biedriem aizvestu nepieciešamo.

– Armijai trūkst pats galvenais – automašīnas, jo pēc sabombardēšanas un apšaudes tās neviens vairs neremontē un neatjauno, jo faktiski jau nekas pāri no mašīnām nepaliek. Tās ir iznīcinātas. Vēl frontē ir nepieciešami droni un termokameras, kas saredz un jūt temperatūras izmaiņas un kustības. Vēl karavīriem nepieciešamas poverbankas, jo mums nav kur uzlādēt telefonus. Mums ir nepieciešamas arī rācijas. Ja vietējie iedzīvotāji saziedos mantas tieši manai brīvprātīgo vienībai (Karpatska Sič), lielā pateicībā tās nogādāšu kara darbības zonā.

– Vai kareivji frontē necieš badu? Jums ir ko ēst un vilkt mugurā?

– Pašlaik mazāk vai vairāk situācija ir atrisināta, bet vairāk gan, pateicoties brīvprātīgo aktīvajai kustībai. Viņi tiešām mums ļoti palīdz. Pirmajās kara dienās karoju pat ne karavīra formā. Tad nokļuvu Černihivā, paņēmu savu veco formu, ar ko karoju Donbasā. Tā ir ļoti kvalitatīva un praktiska, piedaloties kaujās. Ir, protams, bijušas pat vairākas dienas, kad esam iztikuši bez ēšanas un ūdens. Dzeramo ūdeni ņēmām no tobrīd pieejamām ūdenstilpēm.

– Vitālij, sarunas laikā radās priekšstats, ka jūsu aicinājums ir būt karavīram.

– Tas tā ir. Taču astoņpadsmit gadu vecumā, kad mani iesauca obligātajā dienestā, armiju kā tādu, godīgi teikšu, neieredzēju. Man tik ļoti nepatika, tāpēc visiem teicu, ka nekad mūžā vairs neiešu armijā. Taču 2014. gadā, kad sākās karš Donbasā, viens no pirmajiem pieteicos brīvprātīgajos. Tolaik man nebija vēl ģimenes. Taču pēc kara es noteikti atgriezīšos pie savējiem un mēģināšu iedzīvoties. Pagaidām man vēl jādodas karā. 

UZZIŅAI

Iedzīvotāji aicināti ziedot nepieciešamo Ukrainas karavīriem, mantas nesot uz Valkas pilsētas kultūras namu:

• medikamentus pret saaukstēšanos,
• medu,
• enerģijas batoniņus,
• kafiju,
• konservus,
• šokolādi,
• tumšas krāsas T kreklus,
• veļu.