Dzīve – laikraksta lappusēs

Šodien “Ziemeļlatvijai” ir dzimšanas diena. 100 gadi! Vai nav brīnišķīgi! Gaviļniece, manuprāt, ar gadiem izskatās arvien labāk. Mums redakcijā ir grāmatās iesieti daudzu gadu laikraksta numuri, un, domājot par jubileju, tās cītīgāk pāršķirstīju. Laikraksta lappusēs ir visa mūsu dzīve. Te ir lielākie notikumi, kad ieraugi rakstu, foto un uzreiz atceries – ā, pareizi, tas bija tā un tad. Te ir skaisti atzīmēti svētki, liela šūmēšanās par nebūšanām, dažādas politiskās kaislības un “krēslu bīdīšana”, te ir neskaitāmi iedvesmojoši dzīvesstāsti, arī ēnas puses ‒ negadījumi, pārkāpumi, kad vai nu šausminies, ai, ai, vai pasmaidi, kādas “ziepes” tikai cilvēki “vārījuši”. Nez vai mākslīgais intelekts spētu saskaitīt, cik cilvēku “Ziemeļlatvija” nointervējusi lielajās intervijās. Ja ne 100 gados, tad, piemēram, kopš neatkarības un vēsturiskā laikraksta nosaukuma atgūšanas?

Daži kolēģi citās redakcijās ir mazdrusku apņēmīgāki par mums un ir gatavojuši gadagrāmatas, kurās apkopo to svarīgāko, kas gadā publicēts. Ja es taisītu šādu grāmatu, tad tur noteikti būtu sadaļa ne tikai par svarīgākajiem notikumiem, bet intervijas ar cilvēkiem. Mūsdienās jau ir virziens uz – mazāk, īsāk, ātrāk, taču man pašai ļoti patīt šie cilvēkstāsti, tie iedvesmo, liek aizdomāties, un esmu neizsakāmi pateicīga visiem, kas ir piekrituši žurnālistu aicinājumam uz sarunu. Paldies un vēlreiz paldies!

Tikpat ļoti pateicīga esmu katram, kurš abonē vai pērk “Ziemeļlatviju”. Jā, tā nav pirmās nepieciešamības prece, neviens nost nemirst bez laikraksta, tāpēc īpašs paldies, ka “Ziemeļlatvija” ir jūsu izvēle. Laikrakstam jūs, lasītāji, esat pirmā nepieciešamība. Ja nav lasītāju, nav laikraksta. Bez jums “Ziemeļlatvija” nevar pastāvēt, tāpat kā bez cilvēkiem, kas veido laikrakstu. Es “Ziemeļlatvijā” esmu jau 32 gadus, no tiem 23 – galvenā redaktore. Neticami! Mani kolēģi dažs vēl ilgāk, dažs nedaudz mazāk. Paldies katram bijušajam darbiniekam, kurš kādā dzīves periodā bijis “Ziemeļlatvijas” daļa. Jūsu devums ir nezūdošs. Paldies tagadējiem darbiniekiem par viņu ikdienas darbu.

“Ziemeļlatvija” ir lielākā manas dzīves daļa. Nedomājiet, ka nav bijuši brīži, kad domāju, tāpat kā reizēm arī kāds kolēģis, kam visu šo ņemšanos vajag, ir taču mierīgāki darbi, esmu nogurusi, vai mūsu darbs maz kādam vajadzīgs, mūs nenovērtē un tamlīdzīgi. Taču drūmās domas ātri pagaist, jo saproti, ka patiesībā tā ir liela laime strādāt radošu misijas darbu. Jā, misijas. Ikdienā to nejūtam un par to nedomājam, taču, šķirstot tās biezās grāmatas, tas ir skaidrāks par skaidru, darbs redakcijā ir misija.

Šodien mūsu misija būs svinēt svētkus un godināt gaviļnieci. No sirds novēlu “Ziemeļlatvijai” piedzīvot arī 110. un 120. un 130. jubileju!