Drošības cena

Aizsardzības ministrija gatavojas atsavināt simtiem īpašumu uz austrumu robežas. Tādu ziņu jau biju dzirdējusi izskanam pirms vairākiem mēnešiem. Bet kā tāds atgādinājuma zvaniņš manām ausīm tas nupat izskanēja arī no mana pagasta iedzīvotāju čata sociālajos tīklos.

Proti, pieaugot draudiem un jaunajai bezpilota lidaparātu kara realitātei, Aizsardzības ministrija pastiprina centienus stiprināt austrumu robežu. Viens no galvenajiem soļiem ir plāns atsavināt vairākus simtus īpašumu – līdz pat 2000 hektāriem zemes sešās pierobežas pašvaldībās, tostarp Smiltenes, Alūksnes un Ludzas novadu teritorijās.

Mērķis ir izveidot aizsardzības infrastruktūru: prettanku grāvjus, nocietinātas pozīcijas, munīcijas noliktavas un sensorus kā daļu no Baltijas aizsardzības līnijas iniciatīvas, kas saskaņota ar NATO. Likums, kas ļauj sākt būvniecību pat pirms oficiālās atsavināšanas pabeigšanas, Saeimā tiks izskatīts rudenī. Aizsardzības ministrija ir apņēmusies individuāli uzrunāt katru īpašnieku, solot taisnīgu atlīdzību, ko noteiks sertificēts vērtētājs.

Plašsaziņas līdzekļos izskanējis, ka likuma grozījumi nepieciešami, jo pretmobilitātes šķēršļi jāizvieto tur, kur tiem ir operacionāla un taktiska nozīme, tomēr daudzviet šīs zemes pieder fiziskām vai juridiskām personām. Uzsverot, ka robežas militārā stiprināšana nav tikai fizisku šķēršļu izbūve, bet tas ir visaptverošs un stratēģisks solis, lai nodrošinātu valsts ilgtermiņa drošību un gatavību jebkādiem nākotnes izaicinājumiem.

Lai gan varas iestādes sola sadarbību ar vietējiem uzņēmējiem un pārredzamību, daļai sabiedrības rodas jautājumi, cik taisnīgi ir atsavināt privātīpašumu aizsardzības nolūkos un kā tiks kompensēti zaudējumi.

Skaidrs, ka īpašumu atsavināšana vienmēr ir jutīgs jautājums un šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Vietējo iedzīvotāju bažas ir saprotamas. Ko darīt iedzīvotājiem, kuriem pierobežā ir mājas, iekoptas saimniecības – visa viņu dzīve un iedzīve. Vai tikai nebūs tā, ka pienāks rudens, augstākos varas gaiteņos tiks pieņemts likums un iedzīvotāji tiks nostādīti fakta priekšā, ka tagad būs tā bez jūsu teikšanas. Un pierobežas iedzīvotājiem būs jāķeras pie plāna B, ja vispār tāds kādam ir.

Atminos, ka pirms laba laika kādā sižetā izskanēja ziņa – pierobežu pagastos dzīvojošie pārdod un pamet savus īpašumus, pārceļoties uz kādu, viņuprāt, drošāku vietu citos Latvijas reģionos. Iespējams ir arī tādi. Bet es nezinu nevienu, kas tā būtu rīkojies.

Biedējošs ir tas kaimiņvalsts Krievijas tuvums. Īpaši tad, ja apzinies, ka līdz robežai ar kaimiņvalsti kilometru ziņā ir niecīgs attālums, kā tas ir manā dzimtajā pusē Liepnas pagastā, kas robežojas ar agresorvalsti.