Četru pakāpju princips sāpju ārstēšanā

Sāpes ir sajūta, ko pazīst ikviens – traumas, iekaisuma vai citu faktoru rezultātā organismā norisinās izmaiņas, par ko ķermenis ziņo, radot sāpju sajūtu. Sāpēm mēdz būt dažādi veidi un atšķirīgas intensitātes pakāpes, kas palīdz diagnosticēt sāpju cēloni un ļauj noteikt atbilstošāko ārstēšanas metodi. Kāpēc ir svarīgi laikus atpazīt sāpju veidu un zināt, kādus pretsāpju līdzekļus lietot, piedzīvojot sāpes, skaidro farmaceite Ivanda Krastiņa.

„Saskaņā ar Starptautiskās Sāpju izpētes asociācijas definīciju sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai līdzinās šāda bojājuma radītai pieredzei. Sāpēm vienmēr ir multidimensionāla daba, un tās ietekmē sensoros, emocionālos un kognitīvos aspektus. Jāņem vērā, ka ikviens cilvēks sāpes izjūt individuāli un reakcija uz tām var būt atšķirīga – to ietekmē indivīda fiziskās un psiholoģiskās īpašības. Sāpju sajūtu var pastiprināt nomākts garastāvoklis, depresija vai skumjas, savukārt mazināt – prieks un pacilātas emocijas. Lai noteiktu atbilstošu un efektīvu sāpju ārstēšanu, iesākumā nepieciešams izprast sāpju veidu un intensitāti,” stāsta farmaceite Ivanda Krastiņa.

Kritēriji sāpju novērtēšanai un izmeklēšanai

Neskatoties uz sāpju subjektīvo dabu, to novērtēšanai un izmeklēšanai tiek pielietoti standartizēti mērījumi un metodes. Sāpju veidus iespējams klasificēt atbilstoši atšķirīgiem kritērijiem:

• pēc lokalizācijas – galvas, zobu, locītavu vai citu ķermeņa daļu sāpes;
• pēc patofizioloģiskā mehānisma – sāpes var būt nociceptīvas, proti, radies audu bojājums, kas kairina jušanas receptorus, tādējādi izraisot sāpes, vai neiropātiskas – tādas sāpes, ko izraisa traucējumi impulsu pārvadē pa nervu šķiedrām;
• pēc sāpju cēloņa – objektīvs cēlonis – trauma vai iekaisums, kā rezultātā radies audu bojājums –, bez objektīva cēloņa – psihogēnas, somatoformas sāpes, ko izraisa uztveres traucējumi;
• pēc sāpju ilguma – akūtas sāpes, kas turpinās līdz četrām nedēļām, vai hroniskas sāpes, kas ilgst vairāk nekā četras nedēļas.

Izvērtējot sāpju intensitāti, visbiežāk tiek pielietota vizuālā analogā skala, ļaujot indivīdam patstāvīgi analizēt, novērtēt un atzīmēt sāpju pakāpi uz nogriežņa:

• 0 – sāpju nav,
• 1–3 – vāji izteiktas sāpes,
• 4–6 – vidēji stipras sāpes,
• 7–9 – stipras, izteiktas, intensīvas sāpes,
• 10 – maksimāls sāpju slieksnis, visstiprākās iespējamās sāpes.

Sāpju terapijas stratēģija balstās uz sāpju novērtējumu, papildus veicot arī aktīvu pacienta iztaujāšanu.

Četras pakāpes efektīvai sāpju ārstēšanai

Sāpes ārstējamas, ņemot talkā četru pakāpju ārstēšanas principu. 1. pakāpē pielieto nenarkotiskos pretsāpju medikamentus, tai skaitā bezrecepšu preparātus, piemēram, paracetamolu, ibuprofēnu, acetilsalicilskābi, diklofenaku un citus. 2. un 3. pakāpē tiek pievienoti dažāda stipruma opioīdi jeb narkotiskie pretsāpju līdzekļi, psihotropie medikamenti, antidepresanti, spazmolītiķi, kā arī sedatīvie jeb nomierinošie līdzekļi. 4. pakāpē stipras darbības narkotiskos līdzekļus ievada perfuzori – izmantojot īpašu zāļu ievadīšanas sistēmu –, pēc nepieciešamības kombinējot tos ar nenarkotiskiem pretsāpju līdzekļiem un citiem atsāpināšanas veidiem. Katrā no četrām sāpju ārstēšanas pakāpēm medikamentozo ārstēšanu iespējams papildināt ar citām metodēm, piemēram, fizikālo terapiju, ārstniecisko fizkultūru vai psihoterapiju. Pretsāpju efektu tāpat pastiprina arī B grupas vitamīni, bet neiropātisku sāpju vai neiromuskulāru traucējumu (krampju, muskuļu sāpju, vājuma) gadījumā noderīgs būs magnijs.

Pie vieglām vai vidēji stiprām sāpēm visbiežāk pielietojama 1. vai 2. pakāpes ārstēšanas metode, savukārt pie izteikti intensīvām vai maksimāli stiprām sāpēm terapijā tiks izmantota 3. vai 4. pakāpes ārstēšanas stratēģija. Ņemot vērā pacienta individuālo veselības stāvokli, optimālu ārstēšanas veidu nosaka ārsts.

„Ja sāpju izcelsme un lokalizācija ir skaidra – nomoka galvassāpes, zobu sāpes, menstruāciju sāpes, sāpes, kas radušās pēc traumas, un tamlīdzīgi – par piemērotāko risinājumu iespējams konsultēties aptiekā pie farmaceita. Izvērtējot situāciju, farmaceits piedāvās bezrecepšu pretsāpju medikamentu vai ieteiks nekavējoties doties pie ārsta,” uzsver farmaceite Ivanda Krastiņa.

Kas jāņem vērā, lietojot pretsāpju medikamentus?

• Pretsāpju terapija ir jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, turklāt piemērojot optimālu medikamentu devu – laikus nenovērstas sāpes vai nepietiekami novērtēta sāpju sajūta paildzinās medikamentu lietošanas laiku, un sāpju remdēšanai būs nepieciešamas lielākas preparātu devas. Tas, savukārt, palielina dažādu blakņu iespējamību.
• Pirms zāļu lietošanas svarīgi konsultēties ar farmaceitu – sarunas laikā speciālists noskaidros, vai pacientam nav individuālas nepanesamības pret kādu no medikamenta sastāvā atrodamajām vielām. Tāpat nepieciešams rūpīgi sekot līdzi veselībai visu zāļu lietošanas laiku, pārliecinoties, ka medikamenti neizraisa blakusparādības. Novērojot blaknes, nepieciešams vērsties pie ārsta vai farmaceita.
• Bez ārsta vai farmaceita konsultācijas nevajadzētu palielināt vai samazināt medikamentu devu, kā arī savstarpēji kombinēt dažādus pretsāpju medikamentus. Tas var negatīvi ietekmēt sāpju mazināšanas gaitu un izsaukt nevēlamas blaknes.
• Ja ārsts noteicis kombinētu bezrecepšu pretsāpju līdzekļu lietošanu, jāatceras, ka šāda metode pieļaujama tikai īslaicīgi, pie vidēji stiprām vai stiprām sāpēm. Medikamentus nedrīkst kombinēt regulāri un ilglaicīgi – kad sāpes mazinājušās, nepieciešams pāriet uz vieglākiem monopreparātiem.

„Medikamentozo terapiju iespējams kombinēt ar nefarmakoloģisko terapiju, tādējādi gūstot lielāku efektu un uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti. Jūtot sāpes, mēs lielākoties paliekam nevarīgāki, mazkustīgāki, muskuļi saspringst, asins apgāde audos samazinās, kas attiecīgi veicina jaunas muskuļu grupas sasprindzināšanos, palielinot nervu audu jutīgumu – proti, sāpes. Masāža, ārstnieciskie vingrojumi un fizikālās procedūras mazinās sasprindzinājumu un uzlabos asinsriti, tādā veidā panākot analgētisku efektu. Līdzīgi darbojas arī siltuma procedūras vai sildošie krēmi, gēli un plāksteri. Tie paplašina asinsvadus, uzlabo audu vielmaiņas cirkulāciju, tā palīdzot mazināt sāpes. Jāņem vērā, ka siltuma procedūras ieteicamas pie hroniskām, ilgstošām locītavu un muskuļu sāpēm, taču nav izmantojamas traumu vai iekaisumu gadījumā, kad tās var pastiprināt asiņošanu un veicināt tūskas vai limfas sastrēguma veidošanos. Akūtu traumu gadījumos labāk pielietot aukstuma procedūras, kas sašaurina asinsvadus un palēnina nervu impulsu pārvadi. Šādas procedūras paralēli medikamentozajai ārstēšanai drīkst veikt trīs dienu garumā,” skaidro farmaceite Ivanda Krastiņa.

Informāciju sagatavoja: Agnese Grīnberga, komunikācijas vadītāja