Ziemellatvija.lv
Tieši tādas izjūtas, kā minēts virsrakstā, varēja noķert, jūlija pirmās nedēļas nogalē dodoties uz Vidzemi. Lai arī Cēsīs ir būts ne reizi vien, tā pamatīgāk šīs pilsētas ielas kādus gadus nebija izstaigātas, turklāt visu desmit gadu pastāvēšanas laiku es nebiju radusi iespēju pabūt sarunu festivālā “Lampa”. Dzirdēts par to bija daudz. Ne reizi vien biju nolēmusi turp doties, bet vienmēr plānus kaut kas izjauca. Tad nu šogad jubilejas reizē beidzot nonācu “Lampā”.
Vēsturiskās Cēsis
Cēsis, nav tur ko noliegt, ir viena no šarmantākajām Latvijas pilsētiņām. Un šķita, ka “Lampa” ir ļoti labs iemesls tur atkal pabūt, izstaigāt mīlīgās vecpilsētas ieliņas, pasēdēt kādās kafejnīcās un izbaudīt vasaras noskaņas. Apbrīnojamā kārtā, neraugoties uz tūristu pieplūdumu pilsētas ielās, mums patiešām izdodas īstenot arī plānu ar pasēdēšanu vietējās ēstuvēs. Tiesa gan, vienā paveicas, jo apsēžamies pie pēdējā brīvā galdiņa, un visi, kas ierodas pēc mums, paliek ar garu degunu.
Cēsis ir pilsēta Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Atrodas 90 kilometrus no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gauja. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības dalībniece un viena no Livonijas ordeņa mestru rezidencēm. Cēsis arī tiek uzskatītas par Latvijas karoga dzimteni.
Viduslaikos ap Cēsu pili un baznīcu cieši cita pie citas uz visām pusēm veidojās šauras, līkumotas ieliņas ar amatnieku un tirgotāju namiem. Lai arī karadarbības un neskaitāmo ugunsgrēku rezultātā pilnībā zudusi Cēsu viduslaiku apbūve, pilsētas vēsturiskais centrs savu viduslaiku plānojumu līdz šodienai ir saglabājis gandrīz neizmainītu. Vecpilsētā aplūkojams vairākums no Cēsu vēsturiski un arhitektoniski izcilākajiem namiem, kā, piemēram, 13. gadsimta beigās celtā Sv. Jāņa baznīca, Rātsnams, Tirgotāju nams, Harmonijas nams un Princešu nams. To un citu ēku pirmajos stāvos atrodas nelieli veikaliņi un radošuma piepildītas dažāda veida darbnīcas. Nami mijas ar unikāliem pagalmiņiem, skvēriem un laukumiem.
Vēstures avotos Cēsu vārds (Wenden) pirmo reizi minēts 1206. gadā, tomēr Cēsis kā pilsēta dokumentos minēta tikai 1323. gadā. Līdz pat Livonijas karam (1558–1582) Cēsis izcēlās pārējo Livonijas mazpilsētu vidū. Cieši blakus esošajā pilī 13.–15. gadsimtā periodiski, bet kopš 1481. gada pastāvīgi atradās Livonijas ordeņa mestra – pilsētas feodālā kunga – rezidence. Cēsis bija ne tikai Hanzas savienības dalībniece, 14.–15. gadsimtā uz savām apspriedēm te vairākkārt pulcējās gan kārtu pārstāvji, gan feodālie kungi, gan vasaļi, gan pilsētnieki atsevišķi. Cēsīs lēja zvanus un lielgabalus, savukārt kopš 15. gadsimta otrās puses te atradās Livonijas ordeņa mestra monētu kaltuve.
Jubilejas “Lampa”
Tātad – jūlija sākumā Cēsīs jau desmito reizi izskanēja sarunu festivāls “Lampa”. Tas norisinājās divu dienu garumā 62 norises vietās ar vairāk nekā 340 pasākumiem, kurus piedāvāja 245 rīkotāji par tādām tēmām kā cilvēks, izglītība, finanses un ekonomika, drošība un tieslietas, Eiropa un pasaule, valsts un sabiedrība, kultūra un prāta atpūta, vide un ilgtspēja, mediji, mākslīgais intelekts un tehnoloģijas, mentālā veselība un jebkas cits, par ko gribas parunāt. Tāpat bija iespēja piedalīties dažādās interaktīvās un izklaidējošās spēlēs, darbnīcās, diskusijās, sarunās, vērot iestudējumus un sporta pārraides, kā arī būt lieciniekiem raidierakstu dzīvajam izpildījumam.
Protams, par šo festivālu biju dzirdējusi gana daudz un zināju, ka tas ir tik iecienīts, ka no Rīgas uz festivāla norises vietu tiek norīkoti papildvilcieni. Lai arī ar burzmu rēķinājos, sestdien, iekāpjot vilcienā, drusku apjuku, saprotot, ka jaunieši tamburā satupuši uz grīdas ne tāpēc, lai patusētu savā kompānijā, bet gan tāpēc, ka vagons ir pilns un tur nemaz nav kur apsēsties. Tas atsauca atmiņā izjūtas, padomju laikā braucot uz Jūrmalu, kad pilnajos vilcienos tauta plūda uz iecienītajiem Dubultiem, Majoriem un citām tās puses stacijām.
Pats festivāls neliek vilties, vien jautāt sev, kāpēc tik ilgus gadus nebiju radusi iespēju to apmeklēt, jo ir patiešām interesanti. Diskusijas un sarunas notiek vienlaicīgi daudzos punktos, tāpēc ieguvēji ir tie, kas programmu izpētījuši jau iepriekš, izvēloties, ko gribēs noklausīties, jo visur pagūt nav iespējams.
Pretstatam – Ieriķu miers
Skaidrs, ka Cēsis šajās dienās ir tūristu pārpilnas, tāpēc iespēja nakšņot Ieriķos – it kā tuvu Cēsīm, bet nost no burzmas – ir ideāla festivāla laikam. Tur vispār nejūt blakus pilsētā notiekošo festivālu, var izgulēties mierā un klusumā un drusku iepazīt kārtējo no burvīgajiem Latvijas mazajiem miestiem.
Ieriķi izvietojušies Cēsu novada Drabešu pagastā pie Grūbas ietekas Kumadā, pie autoceļa A2 un Rīgas–Valkas dzelzceļa septiņus kilometrus no pagasta pārvaldes “Ausmās”, 15,5 kilometrus no novada centra Cēsīm un 72 kilometrus no Rīgas.
Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Ieriķu muižas (Ramotzky) centru pēc Ieriķu stacijas atklāšanas. 1931. gadā Ieriķiem piešķīra biezi apdzīvotas vietas statusu. Uz Grūbas upes lejpus autoceļam A2 ir vairāku ūdenskritumu kaskāde.
1889. gadā te tika uzbūvēta Ramocku dzelzceļa stacija, kuras nozīme pieauga 1916. gadā pēc dzelzceļa līnijas līdz Pitalovai izbūves Pirmā pasaules kara laikā. Pašlaik īsti neizmantotajā stacijas ēkā notiek rekonstrukcijas darbi. Ieriķiešiem šobrīd trūkst telpu, kas darbotos kā kultūras centrs, kur īstenot vietējās kopienas aktivitātes, tāpēc paredzēts, ka stacijas ēku varētu izmantot tieši šādām vajadzībām. Atjaunojot Ieriķu staciju, tiktu saglabāts tās vēsturiskais šarms. Savukārt kādreizējo stacijas uzgaidāmo zāli ir iecere saglabāt kā centrālo ēkas telpu, kas paredzēta dažādām iespējamām aktivitātēm. Veicot ēkas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, plānots siltināt ēkas pamatus, bēniņus, fasādi, mainīt logus, durvis, kā arī atjaunot elektroinstalāciju un veikt iekštelpu kosmētisko remontu.
Vācu okupācijas laikā 1918. gadā staciju pārdēvēja par Erichshof, 1919. gadā – par Ieriķiem. Latvijas PSR laikā pie stacijas līdz 1953. gadam atradās lokomotīvju depo, vēlāk izveidoja stratēģiskās rezerves tvaika lokomotīvju bāzi. Uzbūvēja arī šaursliežu līniju no Ieriķu stacijas līdz kaļķakmens karjeram pie Kumadas upes. Mūsdienās šaursliežu līnija nojaukta, nojaukti arī bijušās stratēģiskās tvaika lokomotīvju bāzes ceļi un apgriešanās trīsstūra ceļi.
Agnese Leiburga
Reklāma