Bērniem mācījusi strādāt un saprast, ka darbs – tas nav tikai grūti, bet ir arī gandarījums

Savulaik, enerģiski, pašaizliedzīgi un radoši strādājot par toreizējā Valkas rajona laikraksta “Darba Karogs” un “Mūsu Zeme” redaktori, tā tikpat ar pilnu jaudu Silvija Dorša metās atjaunoto Latvijas mazpulku darbībā. Par Silvijas (tā atļaušos viņu saukt, jo uzskatu par savu kolēģi) kā žurnālistes un redaktores darba gaitām tapušas daudzas publikācijas. Viņa ir dalījusies ar saviem stāstiem un pieredzi, kā padomju režīmā klājās radošās profesijas pārstāvjiem, kā tolaik – 90. gadu beigās – daļa redakcijas kolektīva aktīvi iesaistījās Latvijas neatkarības atgūšanā.

Šoreiz Silviju uz sarunu aicinājām par darbošanos Latvijas mazpulku kustībā. Arī šajā dzīves posmā Silvija sevi apliecinājusi kā darbīgu, radošu, zinošu un iedvesmojošu vadītāju ne tikai mazpulcēniem, bet arī daudziem mazpulku vadītājiem no visas Latvijas. Vēl joprojām daudzi atceras pirms 20 gadiem Valkā notikušo Latvijas mazpulku nometni, kurā piedalījās 600 bērni. To saista ar amizantu stāstu par trako kaķi. Šogad Silvijas devums mazpulku kustībai novērtēts ar augstu valsts apbalvojumu – Atzinības krustu. Ierosinājumu par apbalvojuma piešķiršanu Silvijai par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas valsts labā iesniedza biedrība “Latvijas Mazpulki”. Uzzinot par gaidāmo interviju, Silvija  ar viņai piemītošo humoru mēģina atrunāties, sacīdama: “Piedzīvoju trīs minūšu kaunu.” Domādama par svinīgo apbalvošanas ceremoniju Rīgas pilī. Pēc tam jau uztraukums pazudis. Jāpiebilst, ka Silvija ir piecu brašu dēlu māmiņa, viņa ir vecmāmiņa 14 mazbērniem un diviem mazmazbērniem. 

– Silvij, vai ziņa par šo apbalvojumu tev bija pārsteigums?

– Protams, man nekas tāds pat prātā nebija ienācis. Godīgi, pilnīgi neko nenojautu. Uzskatu, ka visi mazpulku vadītāji ir pelnījuši kādu apbalvojumu, ne tikai es viena. Apbalvošanas ceremonija bija skaista un svinīga. Kā jau pie prezidenta pieklājas būt. Viss notika pēc protokola, jo tā jau ir oficiāla padarīšana. Pie prezidenta mani pavadīja jaunākais dēls Dāvis. Saņemot apbalvojumu, neteicu tradicionālo teikumu: “Gods kalpot Latvijai!” Uzskatu, ka tas obligāti nav jāsaka. Apbalvojumam mani izvirzīja biedrība “Latvijas Mazpulki”. Lūk, viņiem gan es esmu kalpojusi visus tos gadus, kopš mazpulkus Latvijā nodibināja. Ar tiem esmu saistīta kopš 1992. gada. Sāku strādāt par toreizējā Valkas rajona Bērnu un jauniešu izglītības centra jeb, kā mēs mīļi saucām, namiņa, kas atradās Ausekļa ielā, vadītāju, un jau tolaik ar mazpulkiem aktīvi darbojās metodiķe Aija Liedaga. Jau toreiz 1992. gadā Valkas rajonā aktīvi darbojās daudz mazpulku. Tas lielā mērā bija pateicoties toreizējam Izglītības nodaļas vadītājam Agrim Saliņam. Atceros, ka pirmais nozīmīgais pasākums, kopš sāku strādāt namiņā, bija Valkas rajona mazpulku rudens skate. Tolaik mazpulku kustību tiešām atbalstīja arī rajona lauksaimnieki un to organizācijas. Bijām nodibinājuši arī savu vietējo mazpulku padomi, kur aktīvi darbojās bijusī Tautas lietišķās mākslas studijas “Saulīte” vadītāja Brunhilde Pētersone. Tas bija mans sirdsdarbs, kas ļoti patika. Patīk vēl tagad. Atceros, ka kādā svarīgā Rīgas sanāksmē, kurā piedalījās arī mazpulku vadītājas, kāds aktīvs gados jauns darbonis mūs nosauca par tantēm ar brošām. Jā, tolaik visi, kas nu mācēja, darināja brošas un sprauda pie tērpiem. Mēs arī nebijām nekāds izņēmums. Taču ar laiku pierādījām, ka neesam nekādas tantes ar brošām, bet nopietnas, darbīgas un sirsnīgas organizācijas darbinieces. Ar mums sāka rēķināties un jautāt pēc padoma.

– Kāpēc tev šis darbs ar mazpulkiem tik ļoti aizrāva? Lasot atsauksmes zem ziņas par tavu apbalvojumu, tu daudziem esi skolotāja ar lielo burtu.

– Mazpulku vadītāji bērniem māca strādāt, par savu darbu iegūt gandarījumu un palīdzēt saprast, ka darbs – tas nav tikai grūti, bet tas ir arī forši. Arī tie bērni, kas darbojās Valkas mazpulkā, visi bija darbīgi un jauki cilvēki. Īpaši man svarīgi bija tas, ka mazpulkā varēja izcelties tie bērni, kuriem mācībās negāja varbūt tik gludi. Savukārt mazpulkā viņi guva gandarījumu par savu darbu, kuru bija paveikuši. Ja bērns mazpulkā cītīgi un kārtīgi strādāja, izcelties varēja vienmēr un saņemt gandarījumu. Pats svarīgākais nav tieši tā pati izcelšanās, bet gan tas, ka mazpulcēni iemācījās no ieceres tikt līdz rezultātam. Tas ir ļoti svarīgi! Mūsdienās, kad modē ir projekti, mazpulcēni pilnīgi visi var uzelpot, jo viņi jau sen zina, kas ir projekts, kā tas ir jāraksta, jāīsteno un kā jāatskaitās. Mums gadu gadiem mazpulkos strādā šī projektu metode. Vienalga, vai gados jaunākam mazpulcēnam projekts ir par viena tomāta izaudzēšanu no sēklas līdz ražai vai viņi piedalās lielajos dārzeņu audzēšanas un pārdošanas projektos. Zinu, ka vairāki mazpulcēni Latvijā, lielajos projektos strādādami, nopelnījuši naudu studijām. Katrai ģimenei ir dažādi apstākļi un rocība. Tik tiešām mazpulkā piedalījās bērni, kas gribēja darīt. Bērni namiņā sāka apmeklēt Rūķu skolu, aizgāja mācīties, bet atgriezās darboties mazpulkā. Mēs tiešām Latvijā esam milzīgi liela ģimene. Man vienmēr ir bijis svarīgi čakli strādāt un mīlēt to lietu. Tas nekas, ka mazpulcēns izaugs un dzīvē pievērsīsies pavisam kam citam, bet viņš būs iemācījies, ka darbs ir jāizdara no sākuma līdz beigām. Nav jau tas viegli, bērniem ir jāpalīdz, ilgāk ar viņiem jāpadarbojas. Arī vecākiem, īpaši, ja mazpulcēns vēl ir tikai sākumklašu skolēns, noteikti ir jāatbalsta. Bērnam ir vajadzīgs pieaugušā plecs, lai palīdzētu noturēties paša iesētajā vadziņā. Ja vasarā bērnam nu pavisam vairs neko negribas, tad divatā forši to dobi izravēt un atgādināt par aplaistīšanu. Mazpulkā bērni ne tikai pa dārzu ņemas, ir jau arī citi projekti. Kāds uzraksta projektu par savu kaķi vai suni. Tiešām no kucēna izaudzina pieaugušu suni.     

– Vai šajos gados, kopš vadīji 11. Valkas mazpulku, tavā sirdī iekritis kāds īpašs mazpulcēns vai īstenotais projekts?

– Ir ļoti daudz, bet es negribētu nevienu bērnu īpaši izcelt, jo bērni aug un viņi var izdarīt vairāk. Atmiņā joprojām ir projekts par tagadējās “Mices” mājvietas Semināra ielā labiekārtošanu. Apgleznojām veco verandu, uzstādījām soliņus. Paveicām tādus darbus, kas noderēja arī vietējai sabiedrībai. Ilgus gadus šajā Semināra ielas ēkā kaut kas nedaudz bija izremontēts, bet daudzas telpas bija kopš laikiem, kad te darbojās sākumskola. Mazpulcēni bija tie, kas vienmēr atbilstoši svētkiem izdekorēja kāpņu telpu no pirmā līdz trešajam stāvam. Man ļoti patika, ka organizējām vasaras skolas. Ļoti labi atceros, ka 2012. un 2013. gadā piedalījāmies vērienīgā Eiropas Savienības projektā “Visu daru es ar prieku!”, kurā piedalījās daudzi Latvijas mazpulki. Tolaik mēs varējām strādāt tā, kā vajadzētu strādāt, jo notika apmācības, iegādājāmies dažādus materiālus. Priecājos, ka mēs ar bērniem piedalījāmies. Ja godīgi, par šiem gadiem man tiešām ir liels dzīves gandarījums. Darbojoties mazpulkā, mans mazdēls Matejs no sēkliņas dārzā izaudzēja meža zemenes. Nopirku un uzdāvināju viņam sēklu paciņu. Mēs patiešām izaudzējām zemenes. Tam vajag pacietību, un uz sēklu paciņas jāizlasa, kas ir jādara. Protams, veģetācijas process ir ilgāks, bet jau augustā abi varējām nogaršot pirmās odziņas. Joprojām atceros, ka mazbērniem bija projekts par putniem. Viņi kopā ar tētiem izgatavoja astoņus putnu būrīšus. Tos uzdāvinājām Valkas novadpētniecības muzejam. Rudenī vienas kompānijas tētis iztīrīja šos būrīšus, lai bērni redz, kā tas notiek.

Atceros, pirms daudziem gadiem Vijciemā mazpulcēniem notika rudens skate. Protams, neatceros mazpulcēna vārdu, bet jo­projām atceros piedzīvoto aizkustinājumu. Mamma palīdzēja ar ķerru vairākus kilometrus līdz pagasta centram atvest bērna izaudzētos dārzeņus. Tas kaut ko nozīmē.  Joprojām man ir prieks satikt pieaugušus cilvēkus, kuri savulaik ir darbojušies mazpulkos, ir ieguvuši labas izglītības un kļuvuši par labiem speciālistiem, tostarp arī lauksaimniekiem.

– Tev priekšā ir satikšanās ar saviem bijušajiem kolēģiem (pasākums notika aizvadītajā sestdienā, 26. novembrī). Kādas ir sajūtas?

– Teikšu godīgi, mazpulka vadītāja darbs lielā mērā ir brīvprātīgais darbs, jo nekad par šo darbu nav saņemts pienācīgs atalgojums. Kopš strādāju kopā ar šiem cilvēkiem, esam kļuvuši par draugiem un par domubiedriem. Man patīk, ka tā saskarsme mums ir dzīvīga. Visu laiku mums ir bijusi biedriska un draudzīga sadarbība.

– Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka tu savas redaktores spējas divpadsmit gadus apliecināji laikrakstā “Mazpulks”.

– To kopā salikām un maketējām Valkā, laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcijā. Liels paldies maketētājai Olitai Rubenai. Mums bija lieliska sadarbība. Paldies arī redakcijai, kura bija atsaucīga. Tas laiks bija radošs un foršs. Taču laiks rit uz priekšu, un vajag ļaut izpausties gados jauniem cilvēkiem. Kā jaunie iemācīsies, ja viņi nedarīs? Kā mēs priecājāmies, ka varējām iegūt pietiekami daudz naudas, lai laikrakstam pirmā un pēdējā lapa būtu krāsainas.

– Tu pieminēji, ka tev patika organizēt vasaras nometnes. Kas tas par amizanto gadījumu ar to trako kaķi?

– Atceroties, vēl tagad skaļi jāsmejas. Pirms divdesmit gadiem Valkā notika lielākā vasaras nometne ar 600 dalībniekiem no visas Latvijas. Mums bija ļoti ekstremāli apstākļi. Joprojām visi to atceras ar humoru. Mēs vēl darbojāmies Ausekļa ielas namiņā, bet galvenā apmešanās vieta bija tagadējās ģimnāzijas ēka Ausekļa ielā. Skolā varējām nodrošināt mazgāšanos, ēdināšanu, medicīnu un visas citas nepieciešamās lietas. Turpat skolas pagalmā varēja uzsliet teltis un dzīvot. Jau viss bija nokārtots, bet burtiski pāris dienu pirms nometnes sākuma pēkšņi vienai tantei no dzīvokļa Rūjienas ielas mikrorajonā bija izbēdzis kaķis. Tā nav anekdote, bet patiesība. Kaķis nekad savā mūžā nebija bijis laukā. Tante panikā un, protams, vēršas tolaik uzraugošajā iestādē, kā tautā sauca, epidstacijā. Mums šī iestāde aizliedza tajā vietā organizēt nometni, jo varētu gadīties, ka izbēgušais kaķis ir traks. Visu teritoriju ap skolu nožogoja ar brīdinošām lentēm. Mēs ar šo trako kaķi esam iekļuvuši Latvijas mazpulku vēsturē. Tā kaķa dēļ mums nometne Valkā draudēja izjukt, bet tomēr notika. Divās trijās dienās sameklēju jaunu nometnes vietu. Nakstmītnes mums bija Lugažu muižas parkā. Ēst gājām uz skolas ēku Raiņa ielā, daudz izmantojām pilsētas kultūras namu. Tolaik gan autobusi, ar kuriem bērnus atveda uz Valku, bija klāt. Atceroties šo tiešām jauko nometni, iedomājāmies, ka šovasar Valkā varētu atkal noorganizēt vienu jautru vasaras nometni. Kolēģes saka, ka mums pašvaldības vadītājs Krauklis tāds atsaucīgs, varbūt izdosies ar.  

SILVIJA DORŠA

• No 1992. līdz 2009. gadam Silvija Dorša vadīja Valkas rajona Bērnu un jauniešu izglītības centru (tagad – Valkas novada Bērnu un jauniešu centrs “Mice”) un aktīvi iesaistījās mazpulku darbības veicināšanā.
• 1993. gada pavasarī viņa piedalījās jaundarināto mazpulku karogu iesvētīšanā Smiltenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Ikviens atjaunotais mazpulks saņēma savu karogu.
• Kopš 2010. gada S. Dorša vadīja 11. Valkas mazpulku. Aktīvi darbojusies biedrības “Latvijas Mazpulki” padomes aktivitātēs.
• No 1996. līdz 2012. gadam darbojās kā Latvijas Mazpulku padomes locekle, kā arī veica Vidzemes mazpulku darba koordinatores pienākumus.
• No 2010. gada līdz 2022. gadam bija laikraksta “Mazpulks” redaktore.