Bavārijas vilinājums – kalnu pļavas, apgleznotas pilsētiņas un greznas pilis

Vilinājums ir īstais vārds, lasot tūrisma firmas “Balt-go” ceļojuma aprakstu par Bavāriju un Tiroles Alpiem. Bija augusts, vasara teju gāja uz beigām, tādēļ kārtējo reizi kravāju ceļasomas… Un tad tas notiek.

Kamēr autobuss ripo cauri bezgalīgajiem Polijas laukiem, klausos gides Līgas Pommeres stāstījumu par vācu zemi Bavāriju. Izrādās, tā ir viena no visattīstītākajām un kulturāli atšķirīgākajām Vācijas federālajām zemēm. Tai ir septiņi reģioni un 25 pilsētas, vairāk par 12 miljoniem iedzīvotāju.

Pirmā īsā pietura jau vācu zemē. BAIREITĀ. Šajā pilsētā vēl 140 gadus pēc savas nāves visu dzīvi “diriģē” komponists Rihards Vāgners. Šeit viss ir par un ap Vāgneru. Īpaša vieta te ir Baireitas mūzikas festivālam, kurā atskaņo vienīgi Vāgnera mūziku unikālas akustikas opernamā, kura celtniecību uzraudzījis pats Vāgners. Taču, lai nokļūtu uz koncertu, biļete jāgaida vairākus gadus (!).

Bavārijas pilsētiņa ETĀLA veidojusies ap benediktiešu klosteri. Klosteris iesvētīts 1370. gadā, bet laika zobam pār to nav bijusi vara. Skaists un cēls tas stāv kalnā. Paši benediktieši ir vecākais katoļu mūku ordenis. Tajā mūki dod zvērestu dzīvot šķīstībā, nabadzībā, paklausībā.

Mums sarūpēta ekskursija uz klostera baznīcu laikā, kad notiek mūku dziedājumi. Baznīca ļoti skaista – marmorā, kristālos, zeltā. (Kur te tā nabadzība?) Mūkiem obligāti jānodarbojas ar kādu cilvēkiem noderīgu darbu. Nu, un tad viņi ražo alkoholu – liķierus, vīnu. (Un kā tad te ar to šķīstību?) Kamēr skan mūku pagari vilktie dziedājumi, kas man vairāk atgādināja ganu sasaukšanos, prātoju – vai liķieris “Benediktīns” arī nav kaut kā saistīts ar viņiem? Un kā nu ne! Jau 16. gadsimtā pēc mūku receptūras to gatavoja benediktiešu ordeņa klosteros.

Pienākusi diena, kad mūs savā varā pārņem kalni. Esam augstākās Vācijas Alpu kalnu Cūgšpices (ne “cūk”…, lūdzu!) pakājē. Tā 2962 metru augsto virsotni ietinuši mākoņi. Tāpēc mēs celsimies ar gaisa trošu vagoniņu uz Alpšpici. No šādas vizināšanās man sen jau vairs nav baiļu, jo redzēju tur lielas drošības sistēmas. Tas brīdis, kad atraujies no zemes un celies pāri koku galotnēm, ir saviļņojošs. Un tad jau nāk pretī kalnu grēdu zīmējumi. Tā vien gribas iedziedāties, pārfrāzējot pazīstamo dziesmu: “Ceļas manas iedomas gaisa vagoniņā, lejā paliek baznīcas, Bavārijas lauki.” Kad mājiņas jau pārvērtušās mazās sērkociņu kastītēs un ceļi – baltos diegos, iebraucam vagoniņa stacijā.

Mums tiek dota izvēle – doties nelielā pārgājienā pa kalnu ceļiem vai baudīt atpūtu ziedošā Alpu pļavā un taisīt fotosesijas uz klinšu gaisa platformām (ak, šo gan es negribēju). Toties Alpu pļavu gaiss ir tik spirgts, jo no virsotnēm vējiņš atnes kūstošo sniegu svaigumu. Ir tik brīvi elpot, ka iestājas tāda kā laimes sajūta.

Gan tūristi, gan paši vietējie te uzbrauc uzlabot savu veselību, nūjo, pastaigājas vai vienkārši atpūšas. Pastaigu ceļi ir gana plati, droši, ar sīku šķembu klājumu, staigājami visu vecumu cilvēkiem.

Somā sameklējam vēl no Latvijas līdzpaņemto rupjmaizīti ar speķi, un Alpu pļavas restorāns ir vaļā!

GARMIŠA ar 27 tūkstošiem iedzīvotāju ir Vācijas Alpu pazīstamākais kūrorts. 1936. gadā te notika ziemas olimpiskās spēles.

Esam palaisti brīvsolī, lai baudītu Garmišas šarmu. Un ir jau ar! Staigājam kā pa tādu pasaku pilsētu – mājiņas ar kokgriezumu greznojumiem. Nevienai logs kā logs vai durvis kā durvis. Visas fasādes pārvērstas par mākslas darbiem – slēģīši, balkoniņi, it viss! Mājas divstāvu, trīsstāvu.

Tobrīd vēl nezinājām, ka nākamajā dienā atklāsies jauni brīnumi.

OBERAMMERGAVA. Ļoti ilgi mācījāmies izrunāt šo savādo nosaukumu. Šī ir mazpilsētiņa, slavena ar tautas mākslas darbiem. Bet tai ir arī kāda neparasta tradīcija. Lūk, šis stāsts. 1632. gadā mēra laikā šī pilsēta gandrīz izmira. Izdzīvojušie apsolīja Dievam, ka viņi pateicībā turpmāk uzvedīs lugas par Kristus dzīvi. Tā tas notiek vēl joprojām ik katrus 10 gadus. Uzreiz pēc mēra laikiem katrai ģimenei iedalīja kādu lomu, un tā tradicionāli tiek nodota no paaudzes uz paaudzi – no vecvectēva līdz mazmazdēlam, viena un tā pati. Piedalīties šajā uzvedumā ir goda lieta, un visi tam gatavojas ar lielu atbildību. Uz kādu laiku iedzīvotāji pilnīgi iegrimst senatnē – šuj tērpus, mācās tekstus, ataudzē matus un bārdu. Pat ietur tā laika maltītes, lai tikai tuvotos lomai.

Bavārija ir dziļi katoliska, un šāds gods Dievam ir veltīts no visas sirds.

Oberammergavieši māju fasāžu izskaistināšanā gājuši vēl tālāk. Te skatāmi ne tikai kokgriezumi, bet apgleznotas fasādes. Pavasaros te ierodas apgleznošanas meistari un piedāvā savus pakalpojumus. Tad nu kaimiņi sacenšas par vērienīgāko gleznojumu uz savas mājas fasādes. Tā mazpilsētiņa pārvēršas par brīvdabas gleznu galeriju.

Skaisto Bavārijas piļu diena sākas ar ļoti grezno LINDERHOFAS pili. Tajā reiz dzīvoja pats karalis Ludvigs II. Šis karalis maz domāja par valsts lietām un savu dzīvi vadīja pārspīlētā greznībā un romantiskos sapņos. Tas atspoguļojas arī viņa paša izlolotā Linderhofas pilī. Diemžēl pils iekštelpas nebija atļauts fotografēt, tāpēc tikai pārstāsts par dažām no tām. Spoguļu zālē neskaitāmi spoguļi atspīd viens otrā, radot bezgalības efektu. Guļamistaba ar simtsveču lustru un zeltījumu atspīdumu visapkārt (domāju – kā tādā vispār var aizmigt?). Ēdamistabā ēdamgalds, kuru nolaiž virtuvē un uzservētu atkal paceļ augšā, lai kalpi netraucētu karali ar savu klātbūtni. Gluži vai apreibuši iznākam no pils, bet tur pagalmā no zeltītām skulptūrām šaujas augšā milzīga strūklaka.

Kad Ludvigam apnika dzīve pilī, viņš pazuda no visu acīm savā alā Venēras grotā. Šī grota bija mākslīgi izveidota klintī, turklāt ar pazemes ezeru. Tur zeltītā laivā karalis šūpojās un klausījās sava dievinātā Vāgnera mūziku.

1881. gadā grotā tika ierīkots elektriskais apgaismojums, kas bija tā laika sasniegums. Karaļa sirreālās sajūtas pastiprināja krāsaini gaismas diski, mākslīgo rožu vītnes uz griestiem un sienām un pat skatuve ar gleznojumu priekškara vietā.

Karalis Ludvigs II mīklainos apstākļos noslīka savā ezerā 41 gada vecumā. Aiz sevis viņš atstāja iztukšotu valsts kasi un noveda Bavārijas karaļvalsti gandrīz līdz bankrotam, jo pilis bija viņa vājība.

Greznībā neatpaliek arī tik populārā Neišvānšteinas pils un viņa tēva pils Hoenšvanga.

_________________________________

Tūristu firma “Balt-go” bija sarūpējusi tik ietilpīgu ekskursiju maršrutu, ka vienā aprakstā to nemaz nevar ietvert, tāpēc pēc nedēļas lasiet turpinājumu, kurā viesosimies slavenajā Svarovski kristālu pasaulē un baudīsim Tiroles Alpu ielejas jaukumus.

— Lonija Kurpniece