Zani Bulmeistari uz sarunu esmu aicinājusi vairākkārt, bet vienmēr viņa izrādījās aizņemta vai piedalījās kādā seminārā citā pilsētā. Šoreiz viņai nebija kur sprukt, un sarunas laikā Zane atzinās, ka pēc dabas esot intraverts un kautrīgs cilvēks, kurš mēdzot uztraukties par katru sīkumu, tāpēc arī labprātāk izvairītos no intervijas avīzē. Zanei dzīvē vissvarīgākā esot ģimene – vecāki un mazie dvīņi – astoņpadsmitgadīgie Raivis un Arta, pēc tam – draugi un noteikti – darbs. Draugu gan neesot daudz, toties uzticami un tuvi. Ar līgavaiņiem – pašvaki Valkā Zane nokļuva pēc Vidzemes Augstskolas sabiedrisko attiecību un komunikācijas studijām, izlasot Latvijas – Igaunijas institūta darba piedāvājuma sludinājumu un piesakoties konkursam. Dzīvojot pie vecākiem Valmierā un studējot, Zane gribēja sākt patstāvīgu dzīvi, un pirmais pieturpunkts izrādījās Valka. Jauno sievieti lielas pilsētas nekad nav īpaši vilinājušas, jo vairāk sevi uzskata par dabas bērnu. Par Valku viņa ir sajūsmā un saka, ka tā ir skaista pilsēta ar brīnišķīgu pērli – Zāģezeru. Valmierai tuvākais ezers – Vaidavas – atrodas 15 kilometru attālumā, bet valcēnieši līdz savējam var nokļūt pārdesmit minūtēs. Zanei tas šķiet svarīgi, jo viņa ir azartiska peldētāja – tēvs meitu ātrāk iemācījis turēties virs ūdens nekā staigāt. Viņa ūdenī rodot patvērumu un mierinājumu, citādi savas bēdas vai stresu neprotot nokratīt, kā vien kārtīgi izpeldoties. Zane ir pateicīga liktenim par interesanto darbu. Ikdienā viņai jāorganizē dažādi mācību kursi. Pašlaik institūta ietvaros ir izveidojusies interešu grupa “Kamoliņš”, kurā ikviens bez maksas var apgūt sev interesējošas lietas, piemēram, Jāņu siera siešanu vai bungu spēlēšanu. Kursos zināšanas cits citam nodod vecākā un jaunākā paaudze. Jaunā speciāliste ir pārliecināta, ka cilvēkam jāmācās un jāapgūst jaunas lietas visu mūžu, citādi dzīvot nav vērts. Šajos grūtajos laikos nevajag sēdēt mājās un noslēgties sevī, bet iet sabiedrībā. Viens no veidiem, kā izrauties no apburtā loka – darbs, mājas un veikals -, ir jaunu prasmju apgūšana. Jāņem vērā, ka, salīdzinot ar Rīgu, mazpilsētā maksa par kursiem ir daudzkārt mazāka. Zane novērojusi, ka krīzes iespaidā kursu apmeklētāju skaits būtiski neesot samazinājies, tikai ar samaksāšanu esot pagrūtāk, bet institūts ir izdomājis vairākus veidus, kā cilvēkiem atvieglot norēķināšanās procesu. Viņa uzskata, jo mazāka vieta, jo cilvēki aktīvāk meklē iespējas izpausties arī radoši. Jaunā sieviete šeit sevī ir atklājusi vairākus radošus talantus. Viņa ir pārliecināta, ka Valmierā nebūtu iestājusies mākslas skolā, bet Valkā viņa apmeklē mākslas skolas studiju, kurā apguvusi iemaņas glezniecībā un kompozīcijā. Rudenī viņa noteikti atsāks studijas, jo jau tagad priecājas par topošo jauno mākslas skolas ēku. Tas arī esot Valkas fenomens, ka šajā gadā notiek vairāki vērienīgi celtniecības un rekonstrukcijas darbi. Šis esot vēl viens iemesls, kāpēc valcēniešiem ir jālepojas ar savu pilsētu. Zane novērojusi, ka daļa pilsētas iedzīvotāju ir visai skeptiski noskaņoti pret šeit notiekošo, bet, pēc Zanes domām, tas nav pareizi. Lai dzīve kļūtu saturīgāka, labāka un interesantāka, arī pašiem esot jādomā pozitīvāk. Valkā viņa pie pedagoga Ernesta Lībieša sākusi apgūt arī ģitārspēli un mājās uzspēlē savam un ģimenes priekam. Viņa gan smej, ka koncertus nerīkošot, spēlēšana esot vēl viens sevis izteikšanas veids. Diemžēl arī Zane kā vairums jaunu cilvēku uzskata, ka Valkā trūkst vietas, kur jauniešiem pulcēties un kopīgi patusēt. Tas vairāk notiekot dzīvokļos. “Arī ar līgavaiņiem šeit ir pašvaki,” smaidot secina jaunā sieviete. Viņa gan piebilst, ka īpaši nesaspringt, ka nav attiecību, jo uzskata – tas noteikti notiks tad, kad vismazāk par to domās. Prot pārsteigt ar dāvanāmTo, ka Zane prot pārsteigt ar pašgatavotām dāvanām, atklāja kolēģi – viņa katra gaviļnieka dāvanai atrodot kādu knifu, ar ko iepriecināt un arī sasmīdināt.Dāvanas lielākoties topot no dabas materiāliem. Ja citi no atpūtas pie jūras braucot nosauļojušies, tad Zane ar saskrāpētām rokām un nobrāztām kājām, toties pilnu somu ar akmentiņiem un jūras viļņu nogludinātiem kokiem. Zane prot iesiet arī grāmatas, tāpēc jubilāriem bieži vien top personīgās dienasgrāmatas. Izmantojot sazāģētus sprunguļus, ar Zanes rokām un izdomu topot dažādas galda spēles, piemēram “Riču – raču”. Saviem dvīņiem viņa jubilejā dāvināšot populāro spēli “Cirks”. Zane atklāj, ka viņai patīk un savā veidā arī nomierina ķimerēšanās ap topošajām mīļlietiņām. Reizēm vecāki meitai pat liekot iziet no mājām sabiedrībā, lai Zane visu brīvo laiku nepavadītu pie dāvanu gatavošanas. Viņa spriež, ka tā esot kompensācija tam, ka viņa nemēdz daudz runāt un izteikties, tāpēc uzkrātā enerģija pazūd ķimerējoties. Pirms procesa uzsākšanas parasti Zane daudz domā par to cilvēku, kam taps dāvana. Noteikti vienmēr esot ar humora dzirksti. Līdz šim neviens dāvanas saņēmējs neesot apvainojies, tāpēc Zane priecājas, ka visiem ar humora izjūtu esot kārtībā.Arī uz Līgo svētkiem Zane nesēdēja, rokas klēpī salikusi, bet gatavoja vairāku šķirņu Jāņu sieru. To viņa apguva nesen notikušajos “Kamoliņa” kursos. Zane cer, ka kādreiz iemācīsies arī darīt alu, jo tas viņai garšojot. Jaunā sieviete cer un sapņo, ka viņa kādreiz tiks pie sava tautastērpa. To valkāt viņai būtu lepnums un gods. To arī pārējiem latviešiem novēl valmieriete, kura sevi jau uzskatas par valcēnieti
