“Ziemeļlatvijas” kolektīvā iekļuvu nejauši 2002. gada oktobrī. Lēmums bija jāpieņem viena dienā, un tagad varu droši teikt, ka esmu priecīga par savu drosmi kaut ko dzīvē mainīt.
“Ziemeļlatvijas” kolektīvā iekļuvu nejauši 2002. gada oktobrī. Lēmums bija jāpieņem viena dienā, un tagad varu droši teikt, ka esmu priecīga par savu drosmi kaut ko dzīvē mainīt.
Jelgavas 1. vidusskolā latviešu valodu mācījos pie Vijas Kalējas un Ilzes Regutes. Viņas nešauboties var saukt par Skolotājām. Pateicoties viņām, savu dzīvi vēlējos saistīt ar žurnālistiku vai valodniecību. Lielo sapni neesmu piepildījusi, bet esmu tam pietuvojusies.
“Ziemeļlatvijā” esmu korektore, un mans darbs neiesākās nemaz tik gludi. Kaut gan es ļoti centos pamanīt visas kļūdas, pašas trakākās tomēr bija palikušas. Es to, protams, ļoti pārdzīvoju un uztraucos, bet vērst kaut ko uz labu bija par vēlu. Tā nu sākumā katru jauno avīzes numuru šķirstīju, pa tvērienam turot baldriāna tinktūru. Jāsaka, tā smaržoja reibinoši.
Jubilejā pateicos kolēģiem un lasītājiem par sapratni un novēlu neatslābstošu interesi par dzīvi, pat ja tā ir kļūdu pilna.
